Čigāniete Azučena, kuras māte savulaik tika sadedzināta sārtā, vēlas atriebties grāfa Lunas dzimtai par pieredzētajām ciešanām. Viņa nolaupa vienu no grāfa dēliem un uzaudzina to kā savu bērnu, turpinot kaldināt atmaksas plānus. Daudzus gadus vēlāk, starp čigāniem uzaugušais trubadūrs Manriko nenojauš, ka sīvākais sāncensis ceļā uz mīļotās sievietes sirdi, jaunais grāfs Luna, ir viņa paša brālis... Trubadūrs nodrošināja Džuzepem Verdi grandiozus panākumus, un savu vietu operteātru zelta repertuārā šis darbs saglabājis līdz mūsdienām. To nodrošina operas lieliskā, ekspresīvā mūzika: saviļņojošajās ārijās un krāšņajos ansambļos pārliecinoši izpaužas varoņu jūtu spēks un psiholoģiskais patiesīgums.

Saturs

I DAĻA

Pilī ierīkotā kara lazarete

Grāfa Lunas armijas ievainotie kareivji klausās Ferrando atmiņas par noziegumu, kas noticis pirms daudziem gadiem. Veca čigāniete toreiz tika sadedzināta sārtā, jo pēc viņas ielavīšanās grāfa dēlu guļamistabā un buramvārdu skaitīšanas viens no grāfa bērniem nopietni sasirga. Dienu pēc zintnieces sodīšanas atklājās, ka otrs zēns ir pazudis, bet sārta pelnos tika atrasts bērna skelets. Daudziem radās pārliecība, ka sievietes meita, kas pilī bija manīta mātes sodīšanas brīdī, ir iesviedusi nolaupīto bērnu liesmās, lai atriebtos grāfam. Vecās čigānietes meitu neviens vairs neatrada, tomēr Ferrando zvēr, ka pat tagad varētu noziedznieci atpazīt.

Sanitāru istaba

Dižciltīgā Leonora, kura kara apstākļos kļuvusi par žēlsirdīgo māsu, nemīl grāfu Lunu, bet gan trubadūru Manriko. Gaidot viņu, Leonora stāsta savai palīdzei Inesei, kā pirmoreiz ieraudzījusi mīļoto. Viņa neieklausās Ineses brīdinājumos par briesmām, kādas varētu radīt neprātīgā mīla. Ienāk grāfs Luna, kura skumjas par Leonoras vienaldzību pārtrauc Manriko serenāde. Pustumsā Leonora kļūdās un apskauj grāfu Lunu. Manriko ir sašutis, tomēr Leonorai izdodas viņu pārliecināt, ka noticis pārpratums. Grāfs atpazīst Manriko ne tikai kā sāncensi cīņā par Leonoras sirdi, bet arī kā dumpinieku pārstāvi. Viņi uzsāk dueli uz dzīvību un nāvi.

Čigānu nometne

Kamēr citi čigāni priecājas par dienas guvumu, Azučena atceras savas mātes briesmīgo likteni. Viņa nolemj Manriko izstāstīt par savas mātes sodīšanas dienu. Azučena piemin arī to, ka bija iecerējusi atriebībā sadedzināt grāfa dēlu, taču apjukumā kļūdījusies un liesmās iesviedusi savu bērnu. Pēc Manriko satrauktā vaicājuma par savu izcelsmi, Azučena attopas, ka sarunājusi pārāk daudz. Viņa apgalvo, ka Manriko tiešām ir viņas dēls: briesmīgās atmiņas uz mirkli esot aptumšojušas prātu. Čigāniete atgādina, ka vienmēr mīlējusi Manriko – un tikai viņas gādībā dziedēti cīniņā pret grāfa karaspēku gūtie ievainojumi. Viņa pārmet Manriko, ka viņš, dzirdot brīdinošu balsi no debesīm, nav spējis laupīt dzīvību jaunajam grāfam Lunam. Azučena mudina nesvārstīties un izmantot grāfa nogalināšanas iespēju, ja tāda vien rastos. Leonora tikmēr ir noticējusi ziņai par Manriko nāvi un nolemj attiekties no laicīgās dzīves. Neraugoties uz Azučenas brīdinājumiem, Manriko steidzas pie savas mīļotās Leonoras, jo vēlas viņu atturēt no iestāšanās klosterī.

Pils kapela

Grāfs ieradies, lai nolaupītu un iegūtu sev Leonoru, bet atsteidzas arī Manriko ar saviem atbalstītājiem, kuri grāfa kareivjus pārspēj. Leonora un Manriko beidzot var sapņot par laimīgu nākotni.

II DAĻA

Pils ēdamzāle

Apkārt klīstošā Azučena tiek sagūstīta un kā varbūtēja spiedze aizvesta pie grāfa Lunas. Ferrando čigānietē atpazīst sievieti, kas savulaik bija vainojama grāfa brāļa pazušanā. Izbailēs par savu dzīvību, Azučena skaļi sauc Manriko. Saprotot, ka noziedzniece ir Manriko māte, grāfs pavēl sagatavot Azučenas sodīšanai uguns sārtu.

Aplenkumā

Brīdī, kad Manriko un Leonora gatavojas laulībām, neraugoties uz nelabvēlīgajiem apstākļiem cīņā par frontes līnijas saglabāšanu, Ruīzs pavēsta, ka Manriko māte tūlīt tiks sadedzināta. Manriko atstāj Leonoru un steidzas glābt Azučenu.

III DAĻA

Pils vestibils

Azučenas atbrīvošanas mēģinājums ir cietis neveiksmi. Ruīzs atved Leonoru uz grāfa Lunas pili, kurā tagad ieslodzīta ne tikai Azučena, bet arī Manriko. Leonora lūdz grāfam saudzēt Manriko, apmaiņā piedāvājot pati sevi. Kad grāfs piekrīt šādam darījumam, Leonora, viņam neredzot, iedzer lēnas iedarbības indi, lai grāfs Luna nepaspētu viņu iegūt dzīvu. Leonora pavēsta mīļotajam, ka viņš ir brīvs tomēr Manriko rodas aizdomas par slepenu vienošanos, jo Leonora atsakās atstāt grāfa pili. Manriko izsaka smagus pārmetumus līgavai – un tikai brīdī, kad Leonora sabrūk pie viņa kājām, saprot, ka Leonora mīlestībā ir upurējusi sevi, lai glābtu viņa dzīvību. Ierodas grāfs, kurš saprot, ka ir ticis maldināts. Viņš pavēl nekavējoties nogalināt Manriko. Azučenai izdodas atriebt savu māti, pavēstot līdz nāvei izmisušajam grāfam, ka viņš tikko nogalinājis pats savu brāli.