Jaunais Zīgmunds pat nenojauš, ka tieši viņš spētu glābt dievus no bojāejas. Tomēr viņa tēvs – dievu valdnieks Votāns – pakļāvies greizsirdīgās sievas gribai un lēmis dēlu nāvei. Negaidot iejaucas Votāna meita – kareivīgā valkīra Brinhilde, kuras sirdi pārņēmusi līdzjūtība. Taču sods par nepakļāvību būs bargs...

LNO iestudējuma dramaturgs Johens Breiholcs: „„Valkīra” ir mūzikas drāma, kurā komponists liek sadurties dažādām kaislībām – tur ir gan krāpšana, gan incests, gan nodevība un slepkavība. Tomēr gandrīz visu šo kaislību motivācija ir mīlestība. Režisors Viesturs Kairišs koncentrējies uz eksistenciālo konfliktu starp mīlestību un varas darījumiem. Cīņa tiek izcīnīta, uzvarēta un pazaudēta gan mājas noslēgtībā, gan publiskā arēnā. Šis ir ārpuslaika konflikts, tikpat vecs kā cilvēce, un to ieskauj Vāgnera mūzikas hipnotiskais skaistums.”

Saturs

Hundinga mītne mežā. Trako negaiss, un uz sliekšņa parādās izmocīts, ievainots cilvēks, kurš, paspēris dažus soļus, saļimst. Izdzirdējusi troksni, ieskrien Zīglinde. Ieraudzījusi uz grīdas nepazīstamu jaunekli, viņa cenšas to vest pie samaņas. Atspirdzinošs dzēriens atdod jauneklim spēkus, un sievietes laipnā balss rada uzticību. Jaunekli vajā ļauns liktenis, un viņam jāatstāj viesmīlīgā māja, lai arī pār tās iemītniekiem nenāktu nelaime. Zīglindi jau no pirmā satikšanās mirkļa pārņēmis dīvains satraukums. Viņai jaunekļa vaibsti šķiet pazīstami. Zīglindes ģimenē nelaimi vairs neviens neienesīs, jo te jau sen mājo bēdas. Tās sākās, kad nežēlīgais karotājs Hundings viņu ar varu paņēma par sievu. Parādās bruņotais Hundings. Viņam ir nepatīkama svešinieka ierašanās, taču mājas saimnieka pienākums neļauj to izraidīt. Viņu pārsteidz sievas un viesa līdzība, un Hundings sāk izprašņāt svešinieku.

Uz saimnieka jautājumiem viņš atbild nelabprāt. Jauneklis nezina, no kurienes viņš ir. Ienaidnieki viņu un tēvu saukuši par vilkiem, jo reiz tie uz pleciem uzmetuši apburtas zvēru ādas un uz laiku pārvērtušies par vilkiem. Pusaudža gados viņam bijusi arī māsa un māte. Reiz, atgriezušies no medībām, tie ar tēvu atraduši māju nodedzinātu, māti nogalinātu, bet māsa kopš tā laika pazudusi bez pēdām. Tad zudis arī tēvs, un nu viņš vientuļš klīst pa pasauli. Reiz viņš aizstāvējis meiteni, kuru brāļi gribējuši izdot pie vīra pret pašas gribu. Viņš tos uzvarējis, bet tad viņam metušies virsū saniknotie radinieki un viņš atbruņots meties bēgt. Viņa dzīve ir nepārtrauktu likstu pilna. Par laimīgu viņš sevi neuzskata, tādēļ izvēlējies Skumjā Velzunga vārdu, jo tēvam bijis Velze vārdā... Hundings pārtrauc svešinieku, jo saprot, kurš iedrošinājies nekaunīgi iejaukties viņa dzimtas lietās. Rīt, gaismai austot, divkaujā viņi cīnīsies uz dzīvību un nāvi.

Palicis viens, jauneklis atceras tēva pareģojumu. Vislielāko briesmu brīdī viņš atradīs brīnumzobenu - Notungu, kas viņu glābs. Šajā mirklī viņš ierauga pie mājas kokā iecirsta spoža zobena rokturi.

Ienāk Zīglinde. Viņa vīram iedevusi iemidzinošu dzērienu un ieradusies, lai atklātu noslēpumu. Tas noticis sen. Trokšņaini līksmojuši piedzērušies viesi viņas kauna pilnajās kāzās. Pēkšņi dzīru telpā ienācis vecs vīrs. Viņš bija tērpies apmetnī, un zem platās, uz pieres uzmauktās cepures valdonīgi raudzījusies vecā vīra vienīgā acs. Tās skatiens visiem iedvesis šausmas, bet viņai šķitis, ka ienācis tēvs. Ceļinieks atvēzējās un iecirta zobenu oša stumbrā ar novēlējumu, ka šī dāvana domāta tam, kas spēs to izraut. Veltīgi klātesošie centušies iegūt zobenu. Tas joprojām gaida savu īsto īpašnieku. "Tas taču ir Notungs - zobens, ko man apsolīja tēvs," līksmi iesaucas jauneklis. Zīglinde uzmanīgi veras svešinieka sejā un taujā pēc viņa vārda. "Zīgmunds, Velzes dēls," lepni atbild jauneklis. Zīglinde saprot, ka beidzot atradusi bērnībā pazaudēto brāli. Zīgmunds izrauj zobenu no oša stumbra un kopā ar Zīglindi pamet ienīstā Hundinga namu.

II CĒLIENS

Augstu kalnos mežonīgu aizu vidū Votāns un viņa mīļotā meita valkīra Brinhilde gatavojas kaujai. Drīz sāksies cīņa starp drošsirdīgo Zīgmundu un ļauno Hundingu. Dievs pavēlējis meitai apsargāt Zīgmundu, kam viņš piešķīris uzvaru. Saniknota ierodas Frika - Votāna sieva. Greizsirdīgā dieviete neieredz Zīgmundu, kas ir Votāna un mirstīgās sievietes dēls. Mājas pavarda un ģimenes pamatu sargātāja pieprasa pārdrošā jaunekļa nāvi. Viņš pārkāpis ļaužu likumus, stājoties laulībā ar miesīgu māsu. Tomēr arī dievi pārkāpj likumus. Pats Votāns, ar Velzes vārdu klejodams pa pasauli, apprecējis vienkāršu sievieti, kas viņam dzemdējusi dvīņus - Zīgmundu un Zīglindi. Votānam nav tiesību aizstāvēt savu dēlu Zīgmundu. Viņš ir spiests piekāpties laulātās draudzenes priekšā.

Kad atgriežas Brinhilde, Votāns dod valkīrai jaunu rīkojumu - Zīgmundam jāiet bojā. Brinhilde lūdz tēvu viņai uzticēties, un Votāns atklāj meitai pagātnes noslēpumus.

Viņš pats reiz bijis negodīgs. No Loges uzzinājis par nībelungu burvju gredzenu, kas savam īpašniekam piešķir neierobežotu varu, viņš ar viltu ieguvis šo dārgumu. Zinādams, ka gredzens slēpj sevī dievu bojāeju, viņš tomēr nav to atdevis Reinai, bet gan milžiem apmaiņā pret Valhallu. Lai izzinātu pasaules likteni, Votāns devies uz likteņa dieves Erdas noslēpumaino valstību, un viņu laulībā dzimusi kareivīgā valkīra Brinhilde. Dieviete Erda viņam atklājusi, ka tikai cilvēks, kurš atteiksies no ļaužu likumiem, savā gribā un rīcībā kļūs brīvāks pat par dieviem un iegūs spēku, ar ko attīrīt pasauli no ļaunuma, līdz ar to atbrīvojot dievus no lāsta un tiem atkal piešķirot nemirstību. Votāns joprojām cīnās par savas varas paildzināšanu. Tomēr atmaksas stunda ir tuvu. Votāna dumpīgais dēls Zīgmunds varētu glābt dievus no bojāejas, ja vien tēva griba nebūtu to nolēmusi nāvei. Bet dievs viņa rokās ielicis neuzvaramo zobenu.

Nespēdams tikt skaidrībā par saviem pieņemtajiem likumiem, Votāns pakļaujas Frikas gribai - Zīgmundam ir jāmirst. Votāns ir bezspēcīgs likteņa priekšā un labāk izvēlas bojāeju nekā negodu. Aizejot viņš atkārto Brinhildei pavēli - cīņā jāuzvar Hundingam.

Parādās Zīglinde un Zīgmunds. Viņiem ir nelāga nojauta. Zīglinde cenšas pierunāt Zīgmundu pamest viņu un glābties pašam, jo viņai vairs nav spēka tālākam ceļam. Grūtībā izmocītā Zīglinde aizmieg. Zīgmundam tuvojas Brinhilde. Viņa atklāj Votāna gribu. Būdams dievu izredzētais, viņš gan kritīs kaujas laukā, taču tiks nogādāts Valhallā, kur modīsies mūžīgai dzīvei varoņu pulkā.

Ja nemirstību kopā ar viņu negūst arī Zīglinde, tad Zīgmunds no tās atsakās. Ar ieročiem rokās viņš gatavs cīnīties pret dievu gribu un aizstāvēt savu cilvēcisko laimi. Brinhildi aizkustina brāļa ciešanas, un viņa ir gatava glābt Zīglindi, kurā modusies jauna dzīvība. Redzot Zīgmunda uzticīgo mīlu, valkīra nolemj pārkāpt tēva gribu un glābt nāvei nolemtā dzīvību.

Tālē atskan taures skaņas. Tur Hundings aicina savu pretinieku uz kauju. Pāri cīņas laukam ceļas negaisa mākoņi. Hundings strauji uzbrūk Zīgmundam, bet valkīra to aizsedz ar savu vairogu. Varoņa rokās ir Notungs. Viens cirtiens, un ievainotais pretinieks krīt.

Parādās sadusmotais Votāns. Dievs dēla zobenam priekšā aizliek savu šķēpu, un Notungs sašķīst gabalos. Tēva dusmu uzveikta, atkāpjas arī Brinhilde. Zīgmunds pakrīt bez dzīvības. Valkīra paceļ Notunga drumslas un Zīglindes nekustīgo ķermeni un aizjāj prom. Votāns steidzas pakaļ dumpīgajai meitai, kas stājusies pretī viņa gribai.

III CĒLIENS

Kalnos trako vētra. Cauri pērkonu grāvieniem dzirdami valkīru kareivīgie saucieni. Savos lidojošajos zirgos viņas uz Valhallu nes kaujā kritušos varoņus, lai papildinātu Votāna debesu karapulkus. Astoņas māsas jau sapulcējušās uz klints, un beidzot to pulkā parādās arī Brinhilde. Viņa cenšas glābt Zīglindi un lūdz pārējām valkīrām palīdzību. Taču viņas baidās Votāna dusmu.
Arī Brinhildi pārņēmušas bailes. Saniknotais tēvs dzenas viņai pa pēdām. Sods būs briesmīgs, tomēr drošsirdīgā valkīra nolemj palikt šeit, tā dodot iespēju Zīglindei glābties. Taču bēdu satriektā sieviete pat negrib dzirdēt par bēgšanu. Kopš Zīgmunds kritis, viņai viss ir vienaldzīgs. Valkīra nodod Zīglindei Notunga drumslas un pavēsta, ka, tikai saglabājot savu dzīvību, viņa glābs Velzungu dzimtu un dāvās pasaulei dižu varoni - Zīgmunda dēlu Zīgfrīdu.

Tikko Zīglinde ir projām, parādās Votāns. Pārējās valkīras cenšas aizsegt māsu, taču, dieva dusmīgā skatiena izbiedētas, šausmās aizbēg. Brinhilde paliek viena tēva priekšā, un Votāns pasludina spriedumu. Viņš to iegremdēs burvju miegā, atņems nemirstību un liks pēc tam dzīvot ļaužu vidū.

Valkīra lūdz tēvam piedošanu un taisnīgu spriedumu. Ne jau no brīvas gribas viņš nolēmis nāvei savu mīļoto dēlu Zīgmundu. Meitas lūgšanas Votānu iežēlina, un viņš pasludina, ka valkīru atmodinās drosmīgs varonis, kurš nebaidīsies dieva dusmu un viņa šķēpa.

Viņš skūpsta Brinhildi, rūpīgi nogulda to klints virsotnē un apsedz ar tērauda vairogu. Tad trīs reizes ar svēto šķēpu piesit akmenim, izsaucot uguns dievu. Klinti ar guļošo valkīru apņem liesmas.