DŽEROMS ROBINSS (dzimis 1918. gada 11. oktobrī Ņujorkā) bija jaunākais no poļu emigrantu diviem bērniem. Viņa tēvs Harijs Rabinovičs un māte Lēna Ripsa pārcēlās uz Ameriku 1904. gadā. Mazais Džeroms jau agrā vecumā izrādīja interesi par mūziku, deju un teātri. 1935. gada rudenī viņš iestājās Ņujorkas Universitātē, lai studētu ķīmiju vai žurnālistiku, taču, sākoties Lielajai depresijai, ģimene viņa studijas vairs nevarēja atļauties. Jaunietis meklēja darbu šovbiznesā, līdz kļuva par mācekli Sandora kompānijā.
Gluks Sandors bija divdabīgs horeogrāfs – apguvis baletu, aizrāvies ar moderno deju, bet vienlaikus arī Brodvejas, burleskas un vodeviļas veterāns. Viņa stils piesaistīja Robinsa uzmanību. Nepieredzējušais dejotājs, kurš darbam teātrī pieņēma uzvārdu Robinss, studēja baletu pie Ellas Daganovas un piedalījās Jidiša Mākslas teātra iestudējumā The Brothers Ashkenazi (Aškenazi brāļi), kam Sandors veidoja horeogrāfiju. 1937. gada vasarā Robinss sāka dejot un arī veidot horeogrāfijas kūrortā Tamiment Pokono kalnos Pensilvānijā, kur darbojās pastāvīga dziedātāju, aktieru un dejotāju trupa, bet brīvdienu rēvijās uzstājās jaunie talanti. Šajā periodā viņš radīja burleskas tipa ainiņas un dramatiskus darbus ar spēcīgu sociālo kontekstu. Robinss sāka gūt skatītāju uzmanību.
Džeroms Robinss kūrortā aizvadīja trīs vasaras, bet teātra sezonā viņš dejoja kordebaletā Brodvejas izrādēs Great Lady (Lieliskā sieviete, 1938), Stars in Your Eyes (Zvaigznes tavās acīs,1939) un Keep Off the Grass (Nost no zāles,1940). Pēdējam no tiem horeogrāfiju bija radījis Džordžs Balančins. 1940. gada vasarā viņš tika uzņemts nesen izveidotajā Baleta teātrī, kur no kordebaleta mākslinieka drīz vien kļuva par solistu. Īpašu atpazīstamību Robinss ieguva ar traģisko lelles lomu baletā Petroushka (Petruška).
Robinss vēlējās Baleta teātrī iestudēt savu baletu, bet visas viņa idejas ne pārāk bagātajai kompānijai bija pārāk grandiozas. Iedrošināts “domāt mazākā mērogā”, viņš radīja ideju par trim jūrniekiem atvaļinājumā Ņujorkā. Iestudējumam rakstīt mūziku viņš uzrunāja tobrīd jauno un nezināmo komponistu Leonardu Bernstainu, bet skatuves iekārtojumu veidoja Baleta teātra mākslinieks Olivers Smits. Iestudējuma Fancy Free (Brīvi no saistībām) pirmizrādi Metropoles operā 1944. gada 18. aprīlī publika uzņēma ar sajūsmu. 1944. gada decembrī izcilu pirmizrādi piedzīvoja arī muzikālā komēdija On the Town (Brīvsolī pilsētā) Brodvejā, ko šī pati radošā komanda bija veidojusi pēc baleta motīviem. Ar to Džeroma Robinsa vārds Brodvejas vēsturē tika ierakstīts trekniem burtiem.
Brodvejā Robinss ienāca brīdī, kad no modes sāka iziet stilīgās, bet saturiski tukšās muzikālās komēdijas. Robinsa iestudējumus, kam nu viņš bija arī režisors, raksturoja stāsts, tēli un jēga.
Viņa mūzikls Billion Dollar Baby (Miljards dolāru mazulīte,1946; komponists Glens Gūlds) vēstīja par skaistuli, kas, dzenoties pēc bagātības, apprecējusies naudas dēļ; 1947. gada iestudējums High Button Shoes (Pogājamie zābaciņi; pirmā sadarbība ar komponistu Džūlu Stainu) ar baleta kompānijas Keystone Kops dalību bija nostalģiska komēdija, kas risinājās 1913. gadā Ņūdžersijā. Savukārt 1948. gada iestudējums Look, Ma, I’m Dancin’ (Skaties, mamm, es dejoju; režija tapa kopā ar Džordžu Abotu) bija autobiogrāfisks aizkulišu stāsts par ārkārtīgi ambicioza dejotāja un horeogrāfa nesaskaņām ar alus darītavas mantinieci, kura palīdz finansēt baleta kompāniju.
Pēc neveiksmīgā iestudējuma That’s the Ticket (Tieši tā, 1948), kam Robinss bija režisors, bet ne horeogrāfs, viņš savu karjeru strauji mainīja.
1949. gadā viņš pameta Baleta teātri un pievienojās Džordža Balančina tikko dibinātajam Ņujorkas Pilsētas baletam, kur viņš gandrīz nekavējoties kļuva par mākslinieciskā vadītāja vietnieku. Nodejojis daudzas dramatiskās lomas Balančina iestudējumos, 1950. gadā viņš beidza aktīvās dejotāja darba gaitas. Taču savu nospiedumu šīs kompānijas vēsturē viņš atstājis tieši ar horeogrāfijām. Viņa baleti The Guests (Viesi, 1949; Marka Blicstaina mūzika), Age of Anxiety (Nemiera laikmets, 1950; Bernstaina mūzika) un biedējošā fabula The Cage (Būris, 1951; Stravinska mūzika) demonstrēja viņa dramatiskās izpausmes, ļoti amerikānisko bravūrīgumu un enerģiju, kā arī aizraušanos ar moderno mūziku. Sadarbība ar Balančinu viņam deva drošības un piederības sajūtu, kas baroja viņa ģēnija talantu.
Robinss turpināja strādāt Brodvejā, radot horeogrāfijas diviem Ērvinga Berlina šoviem – Miss Liberty (Mis Brīvība,1949) un Call Me Madam (Sauciet mani par kundzi,1950), Ričarda Rodžersa un Oskara Hameršteina mūziklam The King and I (Karalis un es,1951), kā arī rēvijai Two’s Company (Divatā,1952) ar Betu Deivisu.
1953. gadā viņš šokēja teātra sabiedrību, ASV Kongresa izmeklēšanas komisijai atzīstot piederību Komunistiskajai partijai 1930. gados. Viņa atzīšanos nosodīja daudzi, kuriem Makkārtija politika šķita ļoti tuva nacismam, bet Robinss necentās sevi attaisnot, izplatot vienīgi publisku paziņojumu, ka viņš ir “pieļāvis lielu kļūdu… iestājoties Komunistiskajā partijā”. Šis lēmums viņu vajāja, un visbeidzot viņš to iekļāva autobiogrāfiskajā drāmā The Poppa Piece (Papus deja), ar ko viņš eksperimentēja meistarklasēs 1990. gados.
Ironiski, bet šajā trauksmainajā laikā viņa karjera šķita iemirdzamies vēl spožāk. Viņš iestudēja Ford 50th Anniversary Show (Ford 50 gadu jubilejas šovs, 1953) televīzijā, bija viens no mūzikla The Pajama Game (Pidžamu spēle, 1954) režisoriem Brodvejā, bija idejas autors, režisors un horeogrāfs iestudējuma Peter Pan (Pīters Pens, 1954), režisēja Ārona Koplanda operu The Tender Land (Maigā zeme, 1954), bija iestudējuma Bells Are Ringing (Zvani zvana, 1956) režisors un horeogrāfs, kā arī veidoja horeogrāfiju mūzikla The King and I (Karalis un es, 1956) kino versijai. Vienlaikus Ņujorkas Pilsētas baletā viņš līdzās citiem iestudējumiem radīja arī divus meistardarbus – lirisko Afternoon of a Faun (Fauna diendusa, 1953) un asprātīgo parodiju The Concert (Koncerts, 1956).
1957. gadā viņš vēlreiz apvienoja spēkus ar Leonardu Bernstainu, lai veidotu mūziklu West Side Story (Vestsaidas stāsts) – sava veida Romeo un Džuljetas motīvu, kas Ņujorkas puertorikāņu geto norisinās bandu cīņu fonā. Robinsa režijā viņa elektrizējošā horeogrāfija bija gudri integrēta skatuves notikumos. West Side Story, iespējams, uzskatāms par pirmo “konceptuālo mūziklu”; tas nojauca ierastās Brodvejas izrāžu tradīcijas, savukārt Robinss ieguva perfekcionista un ļoti prasīga profesionāļa reputāciju. Tieši tas bija viens no faktoriem, kādēļ sākotnēji viņš netika apstiprināts kā režisors West Side Story kinoversijai1961. gadā. Neskatoties uz to, viņa darbs pie filmas vēlāk tika novērtēts ar divām Kinoakadēmijās balvām – vienu par režiju (kopdarbs ar režisoru Robertu Vaisu), otru par horeogrāfiju.
Pēc West Side Story Robinss uz laiku pameta Ņujorkas Pilsētas baletu un nodibināja pats savu kompāniju Ballets: USA, lai piedalītos Divu pasauļu festivālā Spoleto Itālijā. Šim mērķim viņš radīja eksplozīvo New York Export: Opus Jazz (Ņujorkas eksports: džeza opuss, 1958), baletu bez mūzikas Moves (Kustības, 1959) un citus darbus. Kompānija daudz uzstājās Eiropā, taču tai neizdevās piesaistīt pastāvīgu auditoriju Amerikas Savienotajās Valstīs, tāpēc pārtrauca darbību 1961. gadā. Paralēli šim projektam Robinss bija iestudējis mūziklu Gypsy (Čigāniete, 1959) par notikumiem aizskatuvē, un sāka aizvien vairāk pievērsties dramatiskajam teātrim. 1962. gadā norisinājās Amerikas pirmizrāde Artūra Kopita postošajai mātes-dēla komēdijai Oh, Dad, Poor Dad, Mama’s Hung You In The Closet and I’m Feelin’ So Sad (Skapī māte tēvu kar, ak, tēvs, nabaga tēvs, viņš vairs nenāks šovakar), bet 1963. gadā tika iestudēts Brehta darbs Mother Courage and Her Children (Kuražas māte un viņas bērni).
Sekoja vēl divi Brodvejas hiti. Lai arī izrādes A Funny Thing Happened on the Way to the Forum (Smieklīgs atgadījums ceļā uz Forumu,1962) netika minēts viņa vārds un mūzikla Funny Girl (Jautrā meitene,1964) aprakstā viņš bija piesaukts tikai kā “iestudējuma uzraugs”, viņa ieguldījums abos mūziklos bija nenovērtējams. Toties pilnu atzinību un vēl vairāk viņš saņēma par mūziklu Fiddler on the Roof (Vijolnieks uz jumta, 1964), kas veidots pēc Šolema Aleheima stāstiem. Robinss bija šī iestudējuma horeogrāfs un režisors, un Krievijas ebreju pilsētiņas zaudēto pasauli iestudējumā atdzīvināja kā vienotu muzikālo veselumu.
Līdzīgu varoņdarbu viņš paveica ar iespaidīgo Stravinska Les Noces (Kāziņas,1965) iestudējumu Amerikas Baleta teātrī. Pēc tā viņš vairāk nevēlējās pakļaut sevi lielu sadarbības projektu radītajam spiedienam. Brodveja devās rokmūzikas iestudējumu virzienā, kam Robinss nevēlējās sekot. 1966. gadā ar Nacionālā Humanitāro zinātņu fonda atbalstu viņš nodibināja Amerikas Teātra laboratoriju, lai arī īpaši izvēlētu nelielu trupu darbnīcas apstākļos divu gadu garumā pētītu eksperimentālās mūzikas un teātra tehnikas, sākot no dejas līdz pat tradicionālām japāņu teātra formām.
Acīmredzami uzlādējies, viņš atgriezās Pilsētas baletā ar Dances at a Gathering (Dejas svētkos, 1969). Sekoja auglīgs periods, kurā Robinss radīja tik kardināli atšķirīgus darbus, kā In the Night (Naktī, 1970), The Goldberg Variations (Goldberga variācijas, 1971) un Watermill (Ūdensdzirnavas,1972). Viņš arī sadarbojās ar Džordžu Balančinu (nu jau viņiem abiem bija baletmeistara tituls), kopīgi iestudējot Firebird (Ugunsputns, 1970) un Pulcinella (Pulčinella, 1972) – darbi parādīja koleģialitāti un savstarpēju cieņu, kas vienmēr bijusi viņu attiecību pamatā. Reiz, runājot par leģendāro krievu baletmeistaru Mariusu Petipā, Balančins Robinsam sacījis: “To var izdarīt tikai daži. Petipā, tu, es – mēs to varam.”
Robinss vairs Pilsētas baletu īsti nekad nepameta. Izņēmumi bija īsa prombūtne 1989. gadā, īslaicīgi projekti teātrī, veidojot Brehta The Exception and the Rule (Izņēmums un likums, 1987) un The Poppa Piece (1991) adaptācijas, kā arī triumfālais iestudējums Jerome Robbins’ Broadway (Džeroma Robinsa Brodveja, 1989), par ko viņš saņēma savu piekto Tonija balvu. Šķita, ka viņa darbi kļuva aizvien abstraktāki, attālinājās no viņa jaunībā aktuālajām raksturdejām. Šo procesu izteikti raksturoja pēdējais sadarbības projekts ar Bernstainu: 1974. gadā pirmizrādi piedzīvoja iestudējums Dybbuk (Dibuks), kas bija veidots pēc Semjona Anskija lugas, tam sekoja atjaunojums ar nosaukumu The Dybbuk Variations (Dibuka variācijas, 1974), vēlāk – A Suite of Dances (Deju svīta, 1980). Tas bija nemitīgi nepabeigts balets, ko Robinss centās pilnveidot līdz tā dziļākajai būtībai.
Tomēr būtība nenozīmēja viendabīgumu: Robinsa darbi joprojām bija ārkārtīgi daudzveidīgi, sākot ar juteklisko un džezīgo lirismu In G Major (Sol mažorā, 1975) un efektīgo Four Seasons (Četri gadalaiki, 1979), līdz pat dzēlīgajam Opus 19: The Dreamer (Opuss 19: Sapņotājs, 1979) un elēģiskajam In Memory of… (Pieminot…, 1985). Viņš turpināja eksperimentēt ar laikmetīgo mūziku, iestudējot baletus ar Filipa Glāsa un Stīva Reiha opusiem, tomēr pēdējā dzīves desmitgadē viņu visvairāk uzrunāja tieši Baha mūzika. Izmantojot Baha svītas čellam solo, viņš radīja pieticīgi poētisko A Suite of Dances (Deju svīta, 1994) Mihailam Barišņikovam; tapa arī maldīgi vienkāršais Two- and Three-Part Inventions (Divdaļīgas un trīsdaļīgas invencijas, 1994) Amerikas Baleta skolas studentiem un krāšņais Brandenburg (Brandenburga, 1997) Pilsētas baletā.
Tobrīd viņa veselība jau bija trausla. 1990. gadā Robinss piedzīvoja negadījumu ar velosipēdu, tam sekoja sirds vārstuļa operācija 1994. gadā. 1996. gadā bija vērojamas pirmās Parkinsona slimības pazīmes, kā arī pasliktinājās dzirde. Neskatoties uz to, Robinss uzstāja uz baleta Les Noces iestudēšanu (1998) Ņujorkas Pilsētas baletā. Tas bija viņa pēdējais iestudējums. Pēc diviem mēnešiem viņš piedzīvoja smagu insultu un 1998. gada 29. jūlijā mira savās mājās Ņujorkā.
Robinss ir Francijas Goda leģiona ordeņa kavalieris, ir saņēmis piecas Donaldsona balvas, piecas Tonija balvas, divas Amerikas Kinoakadēmijas balvas, vienu Emmy balvu, Kenedija Centra apbalvojumu un daudzas citas. Vakarā, kad viņš aizgāja mūžībā, Brodvejas gaismas tika pieklusinātas, atdodot godu māksliniekam. Vairāk nekā sešdesmit gadus Džeroms Robinss nemitīgi turpināja pārveidot teātra pasauli, jo ne brīdi nepārstāja uzdot jautājumus.
----------
Publicistes Amandas Veilas 2001. gadā sagatavotā Džeroma Robinsa biogrāfija pirmoreiz publicēta izdevumā Scribner’s Encyclopedia of American Lives. Šeit lasāma īsināta teksta versija.