Latvijas Nacionālās operas un baleta ciltsmāte, Latvju Operas trupa, 1919. gadā ienāca Ludviga Bonšteta projektētajā un 1863. gadā atklātajā Rīgas Pilsētas teātra namā. Svinot izcilā arhitekta divsimtās jubilejas gadu, piedāvājam tekstu, kuru sarakstījis LNOB dramaturgs Mikus Čeže.

Par Orfeju, kurš gandrīz tika nosēdināts Apollona vietā

Dažu autoru rakstītais nespēj atstāt vienaldzīgu. Par to ļauj pārliecināties Harija Tumana grāmata Antīkie tēli Rīgas ielās. Otrās nodaļas pirmajā apakšnodaļā Rīgas opernama tēli tiek uzdots būtisks jautājums: kādēļ tiek rakstīts, ka frontona kompozīcijas centrā ir attēlots Apollons, nevis Orfejs? Pētnieks piedāvā skaidrojumu: Pirmkārt, jebkuram izglītotam cilvēkam, kuram ir priekšstats par antīkajiem mītiem un antīko mākslu, skatoties uz šo skaisto tēlu ar liru rokās, dabiski rodas asociācija ar Apollonu. Lai ieraudzītu tajā Orfeju, no vienas puses, ir nopietni jāiedziļinās visā kompozīcijā, bet, no otras puses, jāpazīst antīkā kultūra virs vidējā līmeņa, jo Orfejs ir krietni mazāk zināms tēls [1].

Latvijas Nacionālās operas un baleta mājaslapā publicētā informācija, ka tēls ar liru konkrētajā kompozīcijā ir Apollons (nevis Orfejs), vairāku iemeslu dēļ tomēr netiks mainīta [2]. Pats vienkāršākais būtu atsaukties uz Ludviga Bonšteta daiļradei veltīto un 1979. gadā Veimārā publicēto monogrāfiju ar tajā piesaukto Apollonu, kurš fasādes frontonā simbolizē poēzijas un mūzikas ietekmi [3]. Daži kvadrātmetri klusām šaubām, protams, jārezervē arī šajā gadījumā. Vācijas Demokrātiskajā Republikā mākslas vēsturniekiem noteikti bija iemācīts zibenīgi atšķirt Valteru Ulbrihtu no Ēriha Honekera. Attiecīgās iemaņas pašas par sevi vēl nesniedz garantiju, ka Dīters Dolgners kaut ko nav saputrojis Apollona un Orfeja smalkajās matērijās.

• Fasādes frontona fragments. Foto: Didzis Grodzs, LNOB arhīvs

Vairāku ievērojamu teātru arhitektūrā ir īstenota mākslas tempļa koncepcija. Tomēr es neatminos redzējis no kompozīcijas centra izstumtu Apollonu, kura veidols liktu šaubīties, ka mūsu priekšā ir gaismas un mūzikas dievs. Antīkie tēli Rīgas ielās autors liras spēlētāju identificē kā Orfeju, savukārt Apollona lomu frontona kompozīcijā piešķir jauneklim, kurš apskauj Afrodīti/Venēru. Vai ir kādas pazīmes, kas fasādes uzlūkojumā palīdzētu saprast, ka glītais jauneklis spēj izcīnīt uzvaras ne tikai mīlas frontē, bet arī iedvesmot ar savu sniegumu mākslā? Šo jautājumu Harijs Tumans atstāj miglā tītu.

Visiem antīkajiem dieviem ir savi atribūti, pēc kuriem tos var atpazīt. Arejam tie ir ieroči un bruņas: ķivere, vairogs, zobens, šķēps. Taču mūsu gadījumā nav nekā. Nav pat mazākās pazīmes, ka kaut kur tuvumā varētu atrasties kāda ķivere vai iepriekš pieminētais vairogs [4]. Apstāklis, ka mēs attāluma dēļ kaut ko nespējam saskatīt, vēl nenozīmē, ka neredzamais tiešām neeksistē. Pietuvinājums ievieš skaidrību: timpanona labajā pusē skaistuli apskaujošais nav nekāds Apollons, jo atainotie mīlnieki [5] ir apsēdušies uz vairoga, kara dievam Arejam/Marsam tik raksturīgā atribūta. Apollons turpina liegi skandināt savu liru.

Te iemesls vaicāt, kālab gan Orfejs nevarētu būt šī nama frontona centrālā figūra, ņemot vērā mītiskā trāķieša tēla popularitāti operas žanra vēsturē. Viena no atbildēm ir meklējama laikmetā, kurā projekts tika iecerēts un īstenots. Rīgas Pilsētas teātra jaunbūvei paredzētais fasādes dekors bagātīgi aprakstīts 1862. gada pavasarī, aplūkojot Berlīnē sarīkoto izstādi [6]. Šeit sastopam gan liru spēlējošo Apollonu, gan mūzikas draugu delfīnu [7], gan arī abas mūzu figūras, kuras iemieso Traģēdiju un Komēdiju, pieminēts arī Traģēdijas turētais un daļēji aizslēptais duncis.

Citētās publikācijas autors Harijam Tumanam ir kāds vārdā nenosaukts laikraksta “Rigasche Zeitung” žurnālists [8], tomēr tas neatbilst patiesībai. Rigasche Zeitung 1862. gada 121. numurā no dažādiem Berlīnes preses izdevumiem, kuros bija aplūkota minētā tēma, lasītājus nolēma iepazīstināt tieši ar National-Zeitung materiālu: ar zvaigznīti tas norādīts attiecīgā raksta pirmās slejas apakšā. Mēs šeit tātad iepazīstam viedokli, pirmoreiz publicētu Berlīnē, pilsētā kurā Ludvigs Bonštets bija studējis. Arhitektam un tēlniekiem, tāpat Morica Čarnikova Berlīnes uzņēmumam, kurā tika radītas Rīgas Pilsētas teātra fasādi rotājošās skulptūras, 1862. gadā būtu bijušas visas iespējas apstrīdēt izstādes aprakstā pausto, ja kaut kas šķistu skandalozi pārprasts.

Apstiprinājumu, ka fasādē muzicē tieši Apollons (nevis Orfejs), sniedz teksts Rīgas teātra frontona modelis. Tas ir Rigasche Zeitung kārtējais pārpublicējums, šoreiz no Allgemeine Preußische Zeitung, 1861 Nr. 107. Gūstam informāciju par Berlīnes tēlnieka Hermaņa Vitiga darbnīcas apmeklējumu un tajā aplūkojamo kompozīciju, kas tapusi pēc Bonšteta skices. Uzzinām, ka attiecīgajā skicē un frontona modelī tiek īstenota dr. Meiera ideja. Vidū piemīlīgi un cienīgi tronī sēž Apollons; [..] starp abām grupām tātad Apollons, kurš spēlē liru, apvienojot mūzikas un drāmas varu [9]. Informācija no tēlnieka darbnīcas ir pieskaitāma pirmavotiem, jo pasūtītāja idejas īstenojošam māksliniekam, vismaz 19. gadsimta otrajā pusē, bija labi jāsaprot, kas tiek atainots.

• Tālija un Melpomene. 1996. gada kopija 1886. gadā atkārtoti atlietajai mūzu skulptūru grupai. Foto: Didzis Grodzs, LNOB arhīvs

Novērtēsim grāmatā Antīkie tēli Rīgas ielās pielietoto metodi tēlu atpazīšanas jomā: No mūzu atribūtiem Tālijai ir tikai vainags galvā, bet Melpomenei – duncis, kurš pazudis un kurš no lejas tāpat nebūtu redzams. Toties viņas tur rokās mūzām neraksturīgus atribūtus – uguns lāpu un tirsu. Tādēļ tās nevar uzskatīt par īstām mūzām [10]. Pieņemsim, ka 11. novembra krastmalā notiek vandālisma akts. Tēlnieka Alberta Terpilovska radītajam piemineklim, kurā iemūžināta 1905. gada 13. janvāra notikumu piemiņa, krāsaino metālu zagļi brutāli nozāģē karogu ar visu kātu. Vai kompozīcijā ar šādi nolaupītu karogu (zinot 1955. gadā izsludinātā pieminekļu konkursa nosacījumus un apstākli, ka līdzās jaunākam domubiedram šeit atainots nāvējoši ievainots cilvēks) mums pēkšņi būtu jāsaskata tikai divi vīrieši, no kuriem viens cenšas saglabāt līdzsvaru, bet otrs jau atrodas kritienā, neveiksmīgi paslīdējis uz apledojuma? 

Kā raksta Mikus Čeže, atvēzētajā rokā viņa agrāk turējusi bronzas dunci, bet tas pazudis padomju laikos [11]. Pārsteigtais Čeže atrod atsaucē norādīto vietu albumā Mūzu bastions [12], lai konstatētu: te netiek apgalvots, ka duncis būtu bijis no bronzas (jo atiku rotājošās skulptūras bija veidotas no cinka, tātad no tā paša materiāla, kāds tika pielietots Mākslas ģēnija un Spārnoto sargu atveidei). Turpat piesaucot 20. gadsimta astoņdesmito gadu fotogrāfijas [13], kurās redzams, ka Traģēdijas mūzas Melpomenes dūrē melnē tukšums, Čeže izvairās rakstīt, ka duncis ir pazudis padomju laikos, nevis, piemēram, 1914. gadā.

• Tālija un Melpomene. 1886. gadā atkārtoti veidotā mūzu skulptūru grupa skatā no teātra jumta 1980. gados. Foto: Andris Tone, LNOB arhīvs

Vai Rīgas Pilsētas teātra institūcija, kurai trīs gadus bija iespēja iepazīt Ludviga Bonšteta ieceres un vērot to īstenojumu, mākslinieciskā programmējumā īpaši izcēla Orfeja tēlu, pārceļoties no vecā nama uz jauno? Nē [14]! Varbūt kaut kā īpaši pievērsa uzmanību Apollonam? Jā! 1863. gada 29. augustā, teātra nama atklāšanas dienā un publikas jūsmīgi sveiktā arhitekta klātbūtnē, pirmais uzvedums, kuru rīdzinieki varēja baudīt uzreiz pēc gleznotā priekškara pacelšanas, bija Vilhelma Augusta Gērca vārsmojums Apollona balva ar kapelmeistara Karla Dimona mūziku. Apollona saruna ar mūzām klātesošajiem šķita tikpat valdzinoša kā gleznotais lauru birzs prospekts. Šo dekorāciju izveicīgi nomainīja pret nākamo, ļaujot jūsmot par mākoņiem, kuros lidinājās Rīgas personifikācija. Viencēliena noslēgumā Rīga saņēma Traģēdijas mūzas Melpomenes svētību – un Mūzu pavēlnieka sarūpēto brīnišķo velti, jauno teātra ēku, kurā nekavējoties varēja pievērsties Frīdriha Šillera Vallenšteina nometnes jaunuzvedumam pēc starpbrīža [15].

• Attēlā pa kreisi – Apollons fasādes frontona centrā; attēlā pa labi – Rīgas Pilsētas teātra jaunā nama atklāšanas pasākuma afiša 1863. gada 29. augustā. Foto: Didzis Grodzs, LNOB arhīvs

Ludvigs Bonštets sevi nav uzskatījis par arhitektu Rīgas Operai vai Rīgas Opernamam [16]; dažus gadus pirms nāves publicētajā projektā [17] operu kā žanru/izrādes tipu autors piesauc tikai vienā teikumā, atzinīgi novērtējot zāles labo akustiku. Izcilais meistars ir radījis jaunu mītnesvietu nevis specifiski operai, bet gan Rīgas Pilsētas teātrim, institūcijai, kas vismaz pusi no spēlētā repertuāra vienmēr atvēlējusi arī dramatiskā teātra uzvedumiem. Tas ļauj saprast, kādēļ fasādes frontona kompozīcijas centrā redzamo Apollonu neviens cits nevarēja un, būsim godīgi, arī nejaudās izstumt.

Mitoloģiskajam Apollonam kā dievam, vienlaicīgi spožam māksliniekam, Mūzu vadoņa statusā ir iespējas ietekmēt mākslas visā to kopumā un žanriskajā daudzveidībā. Orfejs gan pārvalda savu mākslu, tomēr hierarhiskā pozīcija šim dievišķi apdāvinātajam trāķietim ir zemāka. Kā gan Orfejs goda krēslā varētu reprezentēt un simboliski pārvaldīt teātri, ja viņš nespēj valdīt pats pār sevi? Vēsturiskie materiāli liecina, ka teātris arī 19. gadsimta vidū bija ļoti komplicēta institūcija. Tas ļauj izteikt pieņēmumu, ka šajā jomā strādājošajiem bija un ir visi priekšnosacījumi ilgoties pēc tāda galvenā aizbildņa, kuram netiks norauta galva pēc ieilguša depresijas perioda, apraudot čūskas sadzeltās un nomirušās, pazemes valstībā uz brīdi atgūtās, tad atkārtoti zaudētās dzīvesbiedres nāvi.

Lai mūs nemaldina liru spēlējošā Apollona bezkaislīgā sejas izteiksme un nekustīgais stāvs! Apollona tērpa stīvais krokojums, te uzticēsimies sengrieķiem, nereti ir slēpis tikpat stīvu locekli, kas rosīgi iedziļinājies dažādās skaistuma izpausmēs. Cerēsim, ka frontonā redzamais Apollons muzicē Oiagra sievas, episkās dzejas mūzas Kalliopes ierašanās priekšnojautās. Tā varētu būt priecīga vēsts visiem Orfeja tēla kvēlajiem cienītājiem, ka viņš – deviņus mēnešus pirms savas nākšanas pasaulē – tepat vien ir, garīgā un varbūt pat fiziskā tēva Apollona auglīgajā sēklā.

---

[1] Tumans, Harijs. Antīkie tēli Rīgas ielās. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 100. lpp.

[2] Mūzu pavēlnieks un viņa svīta Latvijas Nacionālās operas nama fasādē. Skatīt: https://www.opera.lv/lv/raksts/muzu-pavelnieks-un-vina-svita-2262/

[3] Dolgner, Dieter. Architektur im 19. Jahrhundert. Ludwig Bohnstedt. Leben und Werk. Weimar: Hermann Böhlaus Nachfolger, 1979, 96. lpp.

[4] Tumans, Harijs. Antīkie tēli Rīgas ielās. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 94. lpp.

[5] XIX gs. vidū visi izglītotie ļaudis bija lasījuši Homēru un zināja šo stāstu par Areja un Afrodītes mīlas dēku. Tādēļ grūti iedomāties, ka arhitekts būtu gribējis Rīgas teātra fasādē iemūžināt antīko anekdoti ar nerātno saturu. [Ibid., 95. lpp.] Šādas grūtības palīdzēs pārvarēt apstāklis, ka 19. gadsimta teātru repertuārā cēla nopietnība mijās ar izteiktu frivolitāti. Libreti Rīgas Pilsētas teātrī iestudētajām Franca Supē un Žaka Ofenbaha operetēm liecina, ka vietējā publika ne to vien varēja noskatīties gan dievu, gan arī cilvēku attiecību izspēlē.

[6] Die Ausstellung der für das Stadttheater in Riga bestimmten plastischen Kunstwerke zu Berlin. // Rigasche Zeitung, 1862 Nr. 121

[7] Reputāciju, ka viņš ir mūzikai un dzejai draudzīgi noskaņota būtne, delfīns izpelnījās pēc kitarēda Arīona izglābšanas.

[8] Tumans, Harijs. Antīkie tēli Rīgas ielās. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 100.–101. lpp.

[9] Modell zum Giebelfelde des Rigaer Theaters // Rigasche Zeitung, 1861 Nr. 195

[10] Tumans, Harijs. Antīkie tēli Rīgas ielās. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 88. lpp.

[11] Ibid., 88. lpp.

[12] Čeže, Mikus. Mūzu bastions. Rīga: Latvijas Nacionālā opera, 2014. [94.–95. att.] Albuma nosaukumā piesauktās mūzas ir tēlaina norāde uz tēlnieka Hugo Hāgena 1861. gadā Berlīnē modelēto skulptūru grupu Thalia und Melpomene. Pēc uzstādīšanas Rīgas Pilsētas teātra jaunbūves atikā, šie tēli pārliecināja ar savu eleganti alegorisko atainojumu līdz pat abu mūzu izkušanai 1882. gada lielajā ugunsgrēkā. Otrreiz mūzas atdzima variētā veidolā; Hugo Hāgens šajā jautājumā neko vairs nespēja ietekmēt, jo nomira jau 1871. gadā.   

[13] Pirms dažiem gadiem atrasts arī kāds 1930. gadu beigās radīts Tālijas un Melpomenes skulptūru grupas pietuvināts sānskata fotografējums, kurā Melpomenes duncis vairs nav redzams, proti, kāds to ir piesavinājies jau agrāk.

[14] Rīgas Pilsētas teātrī nekad nav ticis izrādīts operas žanra agrīnajam periodam tik būtiskais Klaudio Monteverdi Orfejs, savukārt Kristofa Vilibalda Gluka operu Orfejs un Eiridike Rīgā pirmoreiz iestudēja tikai 1869. gada 18. decembrī, sešus gadus pēc Pilsētas teātra jaunā nama atklāšanas.

[15] E. Die Eröffnung des neuen Theaters // Rigasche Zeitung, 1863 Nr. 201 

[16] Rīgas Opernams / Rigaer Opernhaus – tāpat kā Rīgas Opera / Rigaer Oper – no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada rudenim bija vācu okupācijas iestāžu akceptētie nosaukumi gan pašai teātra ēkai, gan arī tajā strādājošajai trupai. Lai arī vārdu savienojumi Rīgas Opera, Rīgas Opernams nereti atrodami gan agrāk, gan arī vēlāk publicētajos informācijas avotos, vēstures traģiskais konteksts pārāk intensīvu šādas terminoloģijas lietojumu padara nevēlamu, ja vien tas nav pētījums, kurā aplūkota institūcijas darbība tieši vācu okupācijas periodā.

[17] Komentāru pirmās lapaspuses pirmā sleja Allgemeines // Das Stadt-Theater in Riga von Ludw. Bohnstedt. Berlin: Verlag von Ernst&Korn, [1881]