Izvēlne
ENRU

Mūzu pavēlnieks un viņa svīta

MŪZU PAVĒLNIEKS UN VIŅA SVĪTA

LATVIJAS NACIONĀLĀS OPERAS NAMA FASĀDĒ

 

No 16. novembra Latvijas Nacionālās operas skvērā skatāms Kristas un Reiņa Dzudzilo veidotais mākslas objekts “Metamorfozes”, kurā izstādīti opernama fasādes oriģinālo skulptūru fragmenti. Lai sniegtu plašāku ieskatu šo skulptūru vēstījumā, publicējam operas vēsturnieka Mikus Čežes komentāru. 

Rīgas Pilsētas teātra nams 1863. gadā.

 

Ideja par teātri kā mākslu templi pārliecinoši īstenota Sanktpēterburgas vācu arhitekta Ludviga Bonšteta [Ludwig Bohnstedt, 1822-1885] 1860. gada projektā Rīgas Pilsētas teātra ēkai, kura tika pabeigta 1863. gadā. Kopš 1919. gada šajā namā strādā Latvijas Nacionālās operas un baleta trupa. Klasiskās formās veidoto nama fasādi iezīmē sešas joniskas kolonnas, virs kurām vairākos līmeņos rezidē gan dievišķais Apollons ar svītu, gan mežonīgo panteru-fantāziju savaldošais Mākslas ģēnijs ar grieķu teātra masku rokās. Atiku rotā Apollona liru sargājošā Talija/Komēdijas mūza, kā arī Melpomene/Traģēdijas mūza.

Latvijas Nacionālā opera 2013. gadā (fotogrāfs Didzis Grodzs).

 

Fasādes timpanona kompozīcija ir ar īpašu vēstījumu: kreisajā stūrī peldošajam delfīnam – kā mūzikas draugam un kitarēda Arīona glābējam – blakus atgūlies apolloniskās mākslas pretmets, Dionīss, kurš aiz ragiem sagrābis ziedojumam atvesto āzi. Draiskie putti atbalsta Dionīsa skolotāju Silēnu, reibumā sabrukušu uz ceļiem blakus Apollonam, kura mākslas spēks ietekmē dzīvās būtnes no ūdeņu dzīlēm līdz pat debesu augstumiem. Tomēr šķiet, ka Silēnu drīzāk ietekmējis pusizlietais vīna kauss, nevis Apollona meistarīgā spēle. Mūzu pavēlnieks attiecīgi izvēlējies pievērsties tiem, kas atrodas frontona labajā pusē. Apollona muzicēšanā uzmanīgi klausās jaunais Kupidons un kareivīgais Marss, apsēdies uz sava vairoga, lai kopā ar Veneru izbaudītu mirkli mākslā. Turpat spārnus izpletis Veneras un Apollona putns, kurš dzied savu gulbja dziesmu, tam blakus redzams pārdomās nogrimušais dvēseļu pārvadātājs Harons ar laivu, kas paredzēta pēdējam ceļojumam pāri Stiksas ūdeņiem. Brīdī, kad šajos ūdeņos atkal iepeldēs mūzikas draugs delfīns, loks būs noslēdzies – un viss varēs sākties no jauna.

Mākslas ģēnijs 1942. gadā (fotogrāfs nezināms) un 2013. gadā (fotogrāfs Didzis Grodzs).

 

Frontona virsotnē redzamo skulptūru MĀKSLAS ĢĒNIJS 1861./1862. gadā modelējis Berlīnes tēlnieks Hermanis Vitigs [Hermann Wittig, 1819-1891], izmantojot Ludviga Bonšteta skici. Kāju uz zemeslodes droši licis un savus diezgan plānos un spicos spārnus pret debesīm vērsis, ar zvaigzni virs galvas stāv jaunais Ģēnijs, apvienojot sevī spēku un skaistumu. Lēcienam gatavo panteru, atraisīto fantāziju, viņš savalda ar labo roku viegli un bez pūlēm – jo Ģēnijs spēku pārvalda ar formu un mēru, pakļaujot fantāziju harmonijas likumiem.*

* Die Ausstellung der für das Stadttheater in Riga bestimmten plastischen Kunstwerke zu Berlin. //

Rigasche Zeitung, 29. Mai 1862 (Nr. 121)

 

Spārnotais sargs (fotogrāfs Didzis Grodzs).

Hermaņa Vitiga veidojums ir arī jau Ludviga Bonšteta skicē redzamais frontona akrotērijs, gan Austrumu, gan arī Rietumu pamali vērojošais SPĀRNOTAIS SARGS ar visai neskaidru sugas piederību: lauvas ķermenim šeit burtiski pievienots Ģēnija savaldītās mežonīgās fantāzijas-panteras noģīmis.

Skulptūru grupa Talija un Melpomene skatā no teātra jumta 1980. gadu otrajā pusē (fotogrāfs Andris Tone).

Berlīnes tēlnieks Hugo Hāgens [Hugo Hagen, 1818-1871] pēc Ludviga Bonšteta skices savukārt radījis skulptūru grupu TALIJA UN MELPOMENE: starp šīm Apollona mūzām novietota arī viņu pavēlnieka lira, kuru rotā piecstaru zvaigzne. Visas minētās brīvstāvošās skulptūras tika atlietas cinkā, Moricam Čarnikovam [Moritz Czarnikow] piederošajā lietuvē Berlīnē. Pirms attiecīgo skulptūru nogādāšanas un uzstādīšanas Rīgas Pilsētas teātra fasādē, 1862. gada maijā tās Berlīnē tika parādītas īpašā izstādē, kuras recenzijā varam gūt papildu informāciju par Traģēdijas mūzu, kuras sejai piemīt sentimentāla izteiksme bez traģiska dziļuma, tomēr daļēji aizslēptais duncis un lejupvērstā lāpa viņu raksturo pietiekošā mērā.*

* Die Ausstellung der für das Stadttheater in Riga bestimmten plastischen Kunstwerke zu Berlin. // Rigasche Zeitung, 29. Mai 1862 (Nr. 121)

Rīgas Pilsētas teātra ugunsgrēks 1882. gada 14. jūnijā (fotogrāfs Karls Šulcs).

 

1882. gadā, kad Rīgas Pilsētas teātris izdega līdz mūriem, fasādes skulptūras palika neskartas, izņemot mūzu grupu Talija un Melpomene, kas izkusa ugunsgrēka svelmē. 1886. gadā šis atikas rotājums no jauna tika atlietas Morica Čarnikova uzņēmumā, tomēr šoreiz izmantojot citu, daudz jaunāku modeli Melpomenei (tēlnieks Hugo Hāgens tam vairs nespēja iebilst, jo bija jau devies viņsaulē).

 

Skulptūru grupa Talija un Melpomene

1862. gadā (fotogrāfs nezināms) un 2013. gadā (fotogrāfs Didzis Grodzs).

 

Atšķiras arī Talijas sejas vērsums: kā liecina fotogrāfija no Morica Čarnikova lietuves albuma LU Akadēmiskās bibliotēkas Retumos, līdz 1882. gadam Talija skatījās liras virzienā (šim instrumentam 1862. gada atlējumā bija trīs, bet jaunajā 1886. gada atlējumā – jau četras stīgas), bet jaunajā variantā viņa raugās tajā pašā virzienā, kurā lūkojas Melpomene. Lejupvērstā lāpa joprojām ir Melpomenes labajā rokā, tomēr duncis viņas kreisajā rokā ir pazudis. Jau 1930. gadu beigās uz teātra jumta radītajās fotogrāfijās, kurās Traģēdijas mūza skatāma no mugurpuses, viņas dūrē melnē tukšums. Trūkstošā dunča funkcijas tagad pārņēmušas pēc pēdējās mūzu skulptūru uzstādīšanas nenovāktās armatūras dzelžu spices.

Atklātnīte ar Latvijas Nacionālo operu 1995. gada rudenī (fotogrāfs Indriķis Stūrmanis).

 

Visi frontona akrotēriji Rīgas klimatu bija izturējuši jau kopš 1862. gada, bet pēc lielā ugunsgrēka atikai no jauna veidotās Apollona mūzas ar liru – kopš 1880. gadu vidus, tādēļ, ņemot vērā materiāla nolietojuma faktoru, visām cinka brīvstāvošajām figūrām Latvijas Nacionālā operas ēkas rekonstrukcijas periodā (1991-1995) izlēma radīt kopijas. Šo uzdevumu uzticēja veikt SIA Latvijas tēlnieks meistariem. 1995. gada 30. septembrī un 1. oktobrī gaidāmās 6. Saeimas vēlēšanas pastiprināja pie varas esošo spēku vēlmi laikus demonstrēt tautai savu ieguldījumu kultūras dzīves bagātināšanā. Lai opernamu pēc rekonstrukcijas atklātu jau 1995. gada 29. septembrī, steiga bija liela: ne spārnotos nama simboliskos aizstāvjus un Mākslas ģēniju, ne arī Apollona mūzas ar liru nepaspēja uzlikt.

Apollona lira bez zvaigznes (starp 1991. un 2001. gadu) skulptūru grupā Talija un Melpomene (fotogrāfs Gunārs Janaitis).

 

1996. gada rudenī operteātra fasādes brīvskulptūru jaunveidotās kopijas beidzot atgriezās savās vietās, tomēr neizpalika kāds pārsteigums. Kā šķietams padomju uzslāņojums un atgādinājums par attiecīgā perioda simboliku teātra rekonstrukcijas laikā bija likvidēta mūzu liras pentagramma. Saņemot vēstuli no Rīgas pilsētas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Par zvaigznītes atjaunošanu Operas nama atiku vaiņagojošā skulpturālā grupā (ar atgādinājumu, ka liras piecstaru zvaigzne šeit ir bijusi jau no pašiem ēkas pirmsākumiem), teātris 2001. gadā to atjaunoja vienlaicīgi ar pagājušā gadsimta. 20.–30. gadu uzrakstu NACIONĀLĀ OPERA.

                                                                            

Skats uz Latvijas Nacionālo operu 1930. gadu otrajā pusē (fotogrāfs nezināms).

Skats uz Latvijas Nacionālo operu 2020. gada 16. novembrī (aerofoto: Jānis Ķeris).

 

 

 




Ritināt uz augšu