Raksts publicēts žurnāla Das Opernglass 2024. gada septembra numurā

Lai arī Rīgā laikapstākļu ziņā diena beidzās vēsi un lietaini, Latvijas Nacionālajā operā jaunā "Mīlas dzēriena" iestudējuma pirmizrāde prasīgo publiku apbūra gluži kā maigs vasaras vakars Itālijā. Tas bija jau trešais Gaetāno Doniceti operas iestudējums šajā skaistajā neoklasicisma teātra ēkā un tas veiksmīgi izvairījās no tā prastā komiskuma, ko bieži vien nākas sastapt itāļu opera buffa uzvedumos, piemēram, Džoakīno Rosīni vai paša Doniceti darbu iestudējumos. Režisors Svens Ēriks Behtolfs (Sven-Eric Bechtolf) šoreiz meklējis dziļāku skatījumu uz apburošo stāstu par naivo Nemorīno, kurš, cerot iekarot bagāto un iekāroto Adīnu, lieto viltus mīlas dziru, ko ražo šarlatāns Dulkamara.

Behtolfs iestudējuma darbību pārcēlis uz Pirmā pasaules kara laika Itāliju – laiku, kad Nemorīno, iestājoties armijā, patiešām izspēlēja likmes savas dzīvības cenā. Tāpat režisors ir arī izstrādājis detalizētu katra tēla biogrāfiju, kas izlasāma programmas bukletā. Pat ja  nav tik izšķirīga nozīme tam, vai skatītāji zina, ka Adīna tiešām tika pavedināta un pamesta 17 gadu vecumā un ka Nemorīno īstais vārds ir Gabriels un ka viņš cēlies no attiecībām starp kulinārijas skolnieci un dzejnieku, šī detalizētā pieeja parāda režisora Behtolfa patieso ieinteresētību operas tēlos. Un operas inscenējumu nenoliedzami augstvērtīgāku padara tas, ka Adīna, Nemorīno, Dulkamara, Belkore un pat garāmejot parādījusies Džaneta nav vis blāvas marionetes, bet gan patiesi cilvēki ar sapņiem un raizēm, kas bija sajūtami visā iestudējuma gaitā.

Īpaši tas atspoguļojas Adīnā, kuru bieži vien attēlo kā virspusēju un nenopietnu tēlu. Šeit jau pirmā cēliena beigās Adīna saprot, cik milzīgu kļūdu pieļauj, piekrītot precībām ar Belkori. Vēlāk, kad Nemorīno draud, ka labāk mirs kā karavīrs nekā dzīvos nemīlēts, Adīnas reakcija ir ne vairs viegls apjukums, bet gan izmisums un vainas apziņa.

Tomēr arī humors izrādē nav zudis. Dulkamara ar ierasto uzņēmēja viltību, šoreiz pat kopā ar dažām pievilcīgām pavadonēm, piedāvā savu apšaubāmo produkciju labticīgajiem ļaudīm un pārliecina Nemorīno, ka pēc šķietamā mīlas dzēriena izdzeršanas viņš beidzot ir pietuvojies savām ilgām un sapņiem.

Darbībai atbilstošu vidi nodrošina Džūliana Krauča (Julian Crouch) skatuves iekārtojums, ko veido dekoratīvas drupas ar kolonnām, arkām un kāpnēm, kas ar dažiem papildelementiem viegli pārtop dažādās operas norises vietās, fonā vienmēr ļaujot nojaust noskaņām bagātu Itālijas ainavu.

Viendabīgs, prefekti saskanīgi strādājošs ansamblis veiksmīgi īsteno režijas konceptu. Apmeklētajā trešajā izrādē Adīnas lomu atveidoja Inga Šlubovska-Kanceviča, kas tēlam piešķir nopietnību un ievainojamību, izvairoties no ierastās koķetās sievietes pozas. Viņas tumši iekrāsotā, viegli metāliskā soprāna balss ar patīkamu noapaļojumu vidējā reģistrā un atsevišķām nedaudz asākām augšām, kas netraucē un piešķir jaunās muižas īpašnieces spēcīgai personībai arī atbilstošu muzikālu profilu.

Līdz skatītāju sirdīm aizskan arī tēlojumā un  kustību valodā apdāvinātais Mihails Čulpajevs Nemorīno lomā, ko viņš piepilda ar Bastera Kītona šarmu un gaišu, patīkamu tenoru. Slavenā ārija “Una furtiva lagrima” viņam izdevās mazāk veiksmīgi, jo tai piestāvētu vairāk maiguma un dinamiska smalkuma.

Savukārt visas gaidas apmierina Pēters Kalmans, kas Dulkamaras lomu spilgti iedzīvina ar savu komisko, tomēr nekad nepārspīlēto skatuves temperamentu un nekļūdīgo situācijas un laika izjūtu. Arī viņa lieliski nostādītā basa balss savā ziņā pārspēj pārējo ansambli. Rinalds Kandalincevs ar solīdu baritonu apvelta šajā izrāde visai nopietni uztveramo Belkores tēlu, savukārt Laura Kancāne ir acīm un ausīm pievilcīga Džaneta.

Latvijas Nacionālās operas koris ar viendabīgu skanējumu un spēlētprieku apliecina savu profesionalitāti. Mārtiņš Ozoliņš pie aizrautīgi muzicējošā Latvijas Nacionālā operas orķestra pults pēc dažiem nelieliem, ātri labotiem traucējumiem skatuves un orķestra sadarbībā demonstrē daudz enerģijas un mīlestības pret detaļām. Publika uzvedumu uzņēma ar sajūsmu, kas vēl vairāk pieauga, kad izrādes finālā Dulkamara ar saviem palīgiem devās cauri skatītāju zālei, lai piedāvātu savas preces.

 

Ursula Ehrensberger