Sākam iepazīstināt ar šīgada Latvijas Gāzes gada balvas operai laureātiem. Balvu par ieguldīto mūža darbu tehniski administratīvajā jomā šogad saņem LNO Operas un baleta izrāžu apavu izgatavošanas un remonta daļas vadītājs Jānis Plānics.

„Es atrodos starp divām frontēm. No vienas puses ir mākslinieks, kurš grib, lai apavs būtu ērts un nebūtu īpaši jāievalkā. No otras puses atkal ir kostīmu mākslinieks, kurš uzstāj, ka apavam vizuāli jāatbilst viņa iecerei,” saka Jānis Plānics.

 

Jānis Plānics 1973. gadā uz LPSR Valsts akadēmisko operas un baleta teātri atnāca no VEF, kur strādāja pie skaitļojamo mašīnu izgatavošanas. Pirmais viņa darbs operā bija apavu veidošana Turandotas jauniestudējumam. Jāni Plānicu pārsteiguši zaļo auduma čībiņu austrumnieciski uzliektie purngali. Kad Turandota pagājušajā sezonā tika atjaunota, esot izdevies atšķirt paša pirms vairāk nekā 35 gadiem šūtos apavus.

Laika gaitā operā daudz kas mainījies. Bijušā tehniskā ceha vietā tagad atrodas LNO jaunā piebūve, un apavu darbnīca pārcelta uz vecās ēkas pagrabu. Jāņa Plānica nodaļā šobrīd strādā tikai trīs cilvēki un, ja kādai izrādei jāizgatavo lielāks skaits apavu, darbs ir pamatīgs. „Galā mēs tiekam. Nekad nav tā, ka mūsu dēļ kāds atceļ izrādes vai nevar iziet uz skatuves. Ir bijis, ka māksliniekam kaut kas nav sagatavots un viņš iznāk uz skatuves bez krekla. Mākslinieks jau par to nekreņķējas, jo nepatikšanas būs tam, kas to kreklu nav laikus nodevis, nevis tam, kas iznāk vešiņā,” saka Jānis Plānics.

„Atnācu pēc sludinājuma, ka operā vajadzīgs kurpnieks. Darbnīcā sēdēja veci onkuļi – tādi, kāds es esmu tagad. Ar tehniku viņi īpaši draudzīgi nebija, un tā tehnika – kāda nu ir, tāda ir –  gan trokšņaina, gan diezgan bīstama, un man ieteica tai klāt neiet, bet ar laiku viņi pamanīja, ka man tā lieta iet un ja vajadzēja kaut ko nofrēzēt, tas tika uzticēts man,” stāsta meistars un rāda, ka vecā frēze darbojas vēl šodien. Ja kaut kas saplīst, pie mašīnu labošanas ķeras pats Jānis Plānics, jo atrast meistaru, kas spētu salabot tik vecus modeļus ir neiespējami.

Singer ielāpu mašīna, atšķirībā no parastas šujmašīnas, spēj šūt visos virzienos, ar to var izšūt jebkuru ornamentu. Mašīnas uzbūve ļauj tikt klāt jebkurai saplīsušai vietai pat garstulmu zābakā.

Darbnīcā atrodas tikai daļa no liestu kolekcijas. Uz katras sarakstīti to mākslinieku uzvārdi, kam pēc attiecīgās liestes veidoti apavi. Ja kādai detaļai, piemēram, kurpes purniņam jābūt druknākam, meistars ķeras pie liestes pārveidošanas.

 

Jāņa Plānica iepriekšējais darbs bija sadarbībā ar Latvijas Radio kori un Hotel Pro Forma tapušajai multimediālajai operai Kara daba. Melnbaltie zābaki nav bijuši īpaši sarežģīts darbs. Vienīgais izņēmums ir Spiedzes lomas atveidotājas Ilzes Bērziņas apavi uz milzīgās platformas – bija jādomā, kā tos nostiprināt ap potīti, citādi dziedātāja uz šādiem apaviem nevarēja pat nostāvēt, nemaz nerunājot par staigāšanu.

 

Kad noņemti mēri, meistars zīmē piegrieztni, ko liek uz ādas un piegriež vajadzīgās formas detaļas. Apavus gatavo tikai no ādas vai dažos gadījumos – auduma. Jānis Plānics rēķina, ka vidējā viena apavu pāra materiālu cena ir 8 – 10 lati. Sintētiskie materiāli tikpat kā netiek izmantoti, jo mākslinieks, kas neelpojošu apavu dēļ jutīs fizisku diskomfortu, nez vai spēs sasniegt mākslas virsotnes.

 

Vienā no savām daudzajām pierakstu burtnīcām Jānis Plānics fiksē, cik apavu pāru kurai izrādei kurā gadā izgatavojis. Rekordiste izgatavoto apavu skaita ziņā ir arī šobrīd LNO repertuārā skatāmā Aīda. Vīriešu apavu tai izgatavots vairāk nekā 80, bet sieviešu – 124 pāri. Katrs pāris aprakstīts – vai tie būtu sarkani auduma zābaki vai zelta sandales, kam un kad apavs izgatavots. Jaunākais apavu pāris Aīdai izgatavots pagājušā gada decembrī Ievai Paršai.

 

 

No pagājušas sezonas izrādēm īpaši atmiņā Jānim Plānicam palicis Seviljas bārddzinis (kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka), kuram apavi gatavoti no mēbeļu auduma. Kurpe ir veidota atsevišķi un stulms atsevišķi – kā getra. No auduma šūtie zābaki bijuši ļoti sarežģīts pāris, jo katrs posms veidots no citādāka auduma, visam pāri vēl nāk siksniņas un sprādzes. Liela darbošanās sanākusi arī ar rokoko papēžiem, kādus gatavus nopirkt nevar, tāpēc apavu cehā tie veidoti no koka.

 

 

Jānim Plānicam kā interesants darbs atmiņā palikusi Parīzes Dievmātes katedrāle ar lielu apavu dažādību – strādāt grūti, bet, skatoties uz paveikto, bijis gandarījums. Īpaša bijusi arī Putnu opera. Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne pat sūtījusi meistaru uz zoodārzu pētīt pleznas un ķepas; viņš gan nav klausījis. Grūtākais bijis izdomāt, kā zvēru kājas pārvērst apavos. Cūkas nokrāsas materiālu bija grūti atrast, līdz izdevies sameklēt rozā velūru. Tā gabals meistara krājumos glabājas joprojām – ko citādi iesāks, ja cūciņas Gebgebas lomai pēc kāda laika tiks izvēlēta jauna dziedātāja?