30. maijā Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē ciklā Sarunas pirms pirmizrādēm viesojās topošās operas Vilkaču mantiniece radošā grupa. Naids, pozitīvs spēks, komisms, latvisks košums, latviešu tautasdziesmas un Čaikovska un Pučīni muzikālās ietekmes operas partitūrā – tie ir vārdi, ar kādiem Vilkaču mantinieces veidotāji raksturoja topošo izrādi.

Vilkaču mantinieces pasaules pirmizrāde notiks 3. jūnijā, bet pēc lielā skatītāju pieprasījuma jau 4. jūnijā būs papildizrāde. 3. jūnijā pulksten 19.00 Latvijas Radio 3 Klasika tiešraidē raidīs operas pirmizrādi, bet pulksten 18.30 pusstunda ētera laika atvēlēta ieskatam Sarunās pirms pirmizrādēm.

Jūsu uzmanībai piedāvājam fotoreportāžu no Sarunām pirms pirmizrādēm.

Diriģents Andrejs Jansons stāstīja par Vilkaču mantinieces sarežģītajiem tapšanas apstākļiem – Bruno Skulte operu sacerēja 1947. gadā, būdams Latviešu operas Oldenburgā vadītājs, taču komponists izvēlējās pieņemt ērģelnieka vietu Ņujorkā un pārcēlās uz ASV, kur Vilkaču mantinieces iestudēšana kļuva neiespējama. Tikai, tuvojoties Bruno Skultes simtgadei, LNO Ģilde ASV pēc komponista brāļa Oļģerta Skultes ierosinājuma uzrunāja Andreju Jansonu, lai viņš izstrādātu autora nepabeigto operas instrumentāciju. „Esmu lepns, dzirdot, ka nav iespējams pateikt, kur beidzas Skulte un sākas Jansons,” saka Andrejs Jansons.

Režisores Ināras Sluckas teiktais izpelnījās klātesošo ovācijas. Vilkaču mantinieces kontekstā viņa runāja arī par neseno Latvijas prezidenta Valda Zatlera rosinājumu atlaist Saeimu: „Mums ir dota jauna iespēja pašiem izlemt, bet reizēm trūkst pašapziņas kaut ko mainīt.” Režisore arī aicināja uz naidu paskatīties no komiskās puses: „Cilvēks, kas dusmojas, no malas izskatās smieklīgs.”

Vaicāta par latviskumu un ar to stereotipiski saistīto pelēcību, scenogrāfe un tērpu māksliniece Ieva Jurjāne stāsta, ka remdenība nav ne harmonija, ne miers un pie remdeniem darbiem viņa neķertos. Māksliniecei bijis interesanti pārskatīt un pārvērtēt latviskās vides lietas, piemēram, vecmammas, tautas daiļamata meistares, austo segu viņa izmanto vēl tagad. „Mūsu kultūra un etnogrāfija ir jālieto,” pārliecināta Ieva Jurjāne. 1940. gados tapušo operu viņa skata Smiļģa laikmeta patosa un reizē naivuma kontekstā. „Jāmāk par sevi smieties, bet nevajag ņirgāties. Es gribu [Vilkaču mantiniecē] kārtīgi pasmieties un paraudāt, un aiziet mājās lepna par to, kas es esmu,” saka māksliniece par latviskuma izjūtu.

Andžella Goba (zintniece Dace) dzied āriju par naida cēloņiem starp divām dzimtām – senos laikos Dievlodziņu dēls pavedis Vilkaču meitu, bet apprecējis citu, pamezdams jauno Vilkaču saimnieci ar bērnu uz rokām.

Armanda Siliņa atveidotais Dievlodziņš par naida cēloņiem ir citās domās – tas radies Vilkaču burvestību dēļ, kas traucē strādīgajiem Dievlodziņiem tikt pie īstas turības.

Danas Bramanes atveidotā Vilkaču mantiniece Maruta ieradusies mantotajās mājās, vēl nenojaušot, kādu kaislību vētru sacels viņas parādīšanās.

Literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis stāstīja par romāna Vilkaču mantiniece autori Ilonu Leimani – kaislīgu un bohēmisku sabiedrības dāmu, kurā tomēr vienmēr bija arī latviski laucinieciskā stīga un vectētiņa – Suntažu vārdotāja ieliktais garīgais mantojums. Pēc došanās trimdā Ilona Leimane visu mūžu palika politiskās bēgles statusā, un viņas vienīgā pase bija Latvijas. Ne Ilona Leimane Parīzes, ne Bruno Skulte Ņujorkas trimdā tā arī nekad neiejutās

Šosezon Vilkaču mantiniece būs skatāma arī Rīgas Operas festivāla ietvaros 15. jūnijā.