Laiks steidzas ātri. Pavisam drīz pienāks 2014. gads, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Saprotu, ka daudziem Latvijas sabiedrībā tas nešķiet nekas nozīmīgs: ikdiena nomāc ar saviem nereti tik piezemētiem un skarbiem izaicinājumiem. Un kultūra, kaut kādi starptautiski pasākumi, festivāli, jā, arī operteātris šķiet kaut kas tāls, citiem domāts, varbūt pat pavisam nevajadzīgs.

Man tā nešķiet. Un ne jau tāpēc, ka, piecpadsmit gadus vadot Latvijas Nacionālo operu, es būtu zaudējis spēju spriest par valsts un mūsu tautas sāpēm un vajadzībām, saprast un līdzjust tām. Drīzāk jau otrādi – savulaik apgūtā aktiera profesija man ir ļāvusi iedziļināties cilvēkos, likteņos. Operas direktora un režisora amatā esmu iemācījies arī skaidrāk un panorāmiskāk pārredzēt to, ko saucam par valsts kultūrpolitiku, iespējams pat – politisko spēles laukumu kopumā. Un šis redzējums dažam, labam varbūt šķiet paradoksāls. Proti, tieši kultūras dzīves augstākie sasniegumi, tas, ko, bieži nezinot, ar vieglu roku dēvē par elitāru, ir Latvijas būtiskākā, pārliecinošākā eksportprece, uzticamākā vizītkarte. Pasaulē Latviju pazīst pēc mūsu māksliniekiem. Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, Andris Nelsons, Kristīne Opolais, Inga Kalna, Miša Maiskis, Gidons Krēmers, Aleksandrs Antoņenko, māsas Skrides, Inese Galante – tie ir tikai daži vārdi patiešām spožajā mūsu muzikālās kultūras un, piebildīsim, muzikālās pedagoģijas panākumu sarakstā. Uzdrošinos noteikti apgalvot, ka nevienā citā nozarē Latvijas vārds pozitīvā nozīmē neizskan tik pārliecinoši.

Var, protams, teikt, ka nekam nekur nav jāizskan, ka nav jālielās pasaules priekšā. Taču nedzīvojam izolācijā, esam Eiropas Savienības dalībvalsts un elementāra pašcieņa prasa, lai mēs neļautos pārvērsties par bagātāko un nereti nekaunīgāko valstu cūkkopības provinci un medību saimniecību. Lūk, arī iemesls, kāpēc 2014. gads mūsu valstij būs īpaši svarīgs. Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss, iespējams, neko nenozīmē Parīzei un Francijai, Berlīnei un Vācijai, citām tik atpazīstamām, Eiropas kultūrkartē (un ne tikai) milzu burtiem ierakstītām pilsētām un valstīm. Latvijai, kas atgriezusies Eiropas kontekstos tikai nesen, tas ir citādāk. Kultūras galvaspilsētas statuss mums ir iespēja. Iespēja, kas jāizmanto, lai skanīgāk un daudzveidīgāk nekā citkārt apliecinātu pasaulei, kas un kādi mēs esam.

Latvijas Nacionālā opera Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu aizsāks jau 2013. gadā, kad augusta beigās mūsu operteātrim apritēs 150 gadu. Tas būs Džuzepes Verdi 200. un Bendžamina Britena 100. dzimšanas dienas gads. Mēs šīs atceres gadskārtas sagaidīsim ar “Dona Karlosa” un “Pītera Graimsa” jauniestudējumiem. Bet, kas Rīgai varbūt ir būtiskāk, tas būs arī Riharda Vāgnera jubilejas gads, pasaule svinēs 200 gadus kopš Gesamtkunstwerk radītāja dzimšanas. Mēs šo nozīmīgo jubileju sagaidīsim, apkopojot vairāku gadu garumā iestudēto Nībelungu Gredzena ciklu. Eiropas Kultūras galvaspilsētas gadā, cerams, Rīgas viesiem varēsim parādīt visu Nībelunga Gredzenu. Vāgnera vārds kultūras galvaspilsētā izskanēs arī šķietami zināmā, taču bieži aizmirstā sakarībā: tieši Rīgā taču komponists sāka rakstīt savu pirmo panākumus guvušo operu Rienci. Tās iestudējuma pirmizrādi esam ieplānojuši parādīt skatītājiem 2014. gadā. Cerams, ka šis iestudējums palīdzēs arī rīdziniekiem iztēlē saklausīt dižā Vāgnera soļu atbalsis ceļā no viņa toreizējās dzīvesvietas tagadējās Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī līdz biedrības Muse zālei tagadējā Vāgnera ielā. Nav nemaz tik daudz pilsētu pasaulē, kurās būtu fiziski klātesoša Vāgnera gara dvesma. Rīga ir viena no tām.

Taču Rīga, lai arī var pateikties par savas profesionālās muzikālās kultūras aizsākumu vācu un tāpat krievu skolai un klātbūtnei, vienmēr ir bijusi un ir latviešu kultūras pašsaprotams centrs. Senās internacionālās Hanzas tirdzniecības pilsētas latviskā kultūra, mūsu nacionālās identitātes kodols, ir veidojusies, sakūstot neatšķetināmā meistardarbā visām Austrumu un Rietumu ietekmēm un latviskajam pirmpamatam. Tāpēc 2014. – Eiropas Kultūras galvaspilsētas – gads Operai būs nacionālo oriģināldarbu iestudējumu gads. Plānā ir Artura Maskata opera Valentīna, Kristapa Pētersona opera Šahs, trimdā dzīvojušā modernista Gundara Pones balets Mana paradīze un Jura Karlsona balets bērniem Karlsons lido atkal. Tā vien liekas, ka šajos četros darbos ir iekodēts teju vai bezgalīgs asociāciju un norāžu spektrs. Maskata operas vēstījums saistīts ar mūsu valstij un tautai kā lokāli, tā starptautiski tik dramatisko otrā pasaules kara tematiku, ar holokausta traģiku. Kristaps Pētersons uzrakstījis operu veltījumu citkārtējam pasaules čempionam šahā, rīdziniekam Mihailam Tālam. Gundara Pones balets risina Aleksandra Čaka poetizēto Rīgas priekšpilsētu stāstu. Domājam, ka repertuārā noteikti būs 2012./2013. gada sezonas jauniestudējums – Andra Dzenīša opera Dullais Dauka. Liekas, ka 2014. gada repertuāram ir potenciāls kļūt par īstu latviešu opermūzikas un baleta renesanses gadu.

Ieskicējot Latvijas Nacionālās operas iecerēto Kultūras galvaspilsētas gada pasākumu klāstā, es nepavisam nevēlos kaut kā īpaši izcelt tieši opernamu. Vienlīdz svarīgi ir ar jaunradi, ar tradīciju pārmantojamību, ar starptautiski “konvertējamu” sniegumu sevi apliecināt visai mūsu kultūras nozaru un žanru bagātībai.

2014. gadā Rīga savus – Kultūras galvaspilsētas – viesus sagaidīs ar šogad atklājamo, jauno mākslas muzeju “Rīgas Birža”, es ļoti ceru, ka arī ar apmeklētājiem jau atvērtu, funkcionējošu Latvijas Nacionālo bibliotēku. Žēl, protams, ka vēl nebūs līdz galam īstenota slavenā Šveices arhitekta Mario Botas projektētā mūsu opernama rekonstrukcijas trešā kārta. Tāpat droši vien  līdz tik drīz neīstenosies ieceres par jauno koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzeju. Taču varbūt ēkas nemaz nav pats galvenais. Rīgas mūzikas, mākslas, teātra dzīve par spīti finansiālajām grūtībām (tādas daudz ko likušas mainīt arī opernama dzīvē) ir gana dinamiska un jaunradoša.

 

Raksts publicēts laikrakstā "Diena" 2011. gada 26. maijā.