Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 23. maijā jau divpadsmito reizi notiks klasiskā un laikmetīgā baleta vakars Iespējams…, kur savus darbus rādīs jaunie horeogrāfi un dejotāji.
Baleta vakars Iespējams XII turpina 2011. gadā veiksmīgi aizsākto meistardarbnīcu tradīciju. Tā ir iespēja Latvijas Nacionālā baleta māksliniekiem izmēģināt spēkus jaunās lomās un neierastās formās, interpretējot brīvi izvēlētu klasisko vai laikmetīgo repertuāru, kā arī demonstrēt sevis veidotās horeogrāfijas. Īsumā – daudz jaunumu un pārsteigumu vienā vakarā!
Savus diplomdarbus, absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedru, šajā vakarā izrādīs divas baleta mākslinieces. Sofijas Beļkinas iestudējums Drīz ziedēs maijpuķītes vēstīs par skumjām, kas iejaucas kāda pāra attiecību stāstā. Galvenās lomas šajā darbā izdejos Jūlija Brauere, Taisija Jansone, Artjoms Pšeņičņikovs. Savukārt Izabella Monastirska-Urtāne savā baletā Mirušo ofīcijs pievēršas senajai tradīcijai, kad mirušais tiek pieminēts lūgšanā, lai viņa dvēsele varētu atrast mieru. Oriģinālmūziku šim darbam komponējis Henrijs Poikāns. Galvenajās lomās – Aleksandrs Osadčijs, Paulīna Druka un Emma Lagūna.
Skatītājiem baleta vakarā Iespējams… būs iespēja arī izbaudīt Latvijas Nacionālā baleta solistu un mākslinieku Jūlijas Braueres, Annijas Kopštāles, Laines Paiķes, Adelīnas Balodes, Sofijas Beļkinas, Aleksandras Treimanes, Baibas Vītolas, Fabio Sonconji (Fabio Sonzogni), Artjoma Pšeņičņikova (Artem Pshenychnykov), Genādija Eisaka, Jēkaba Murāna sniegumu. Programmā iekļauti gan fragmenti no klasiskajiem baletiem Dons Kihots, Korsārs, Karmena un Pie zilās Donavas, gan Elzas Leimanes un Antona Freimana horeogrāfiskās miniatūras.
Baleta vakaru Iespējams… vadīs Aivars Leimanis.
DRĪZ ZIEDĒS MAIJPUĶĪTES
Viencēliena balets
Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas 4.kursa studentes Sofijas Beļkinas diplomdarbs
Darba vadītāja Zita Errs
Horeogrāfijas katedras vadītāja Baiba Kokina
Horeogrāfija: Sofija Beļkina
Mūzika: Lesters Jangs (Lester Young), Francis Šūberts (Franz Schubert), Dzjuns Mijake (Jun Miyake)
Kostīmi un scenogrāfija: Sofija Beļkina
Gaismu partitūra: Sofija Beļkina un Kārlis Kaupužs
Video: Uģis Ezerietis
Izpildītāji:
Viņa Jūlija Brauere
Viņas Skumjas Taisija Jansone
Viņš Artjoms Pšeņičņikovs (Artem Pshenychnykov)
Duets Sofija Beļkina, Jēkabs Murāns
Kafejnīcas apmeklētāji, garāmgājēji Milāna Aleksejeva, Anhelina Bosenko, Margarita Ļaščova, Gundega Guna Reinika, Aleksandra Treimane, Kirils Baiduks, Genādijs Eisaks, Sergejs Martincevs, Jēkabs Murāns, Emīls Ungurs
SATURS
Kafejnīca ir pilna ar apmeklētajiem. Uz Viņas un Viņa tikšanos ir ieradies kāds trešais – viņas Skumjas. To klātbūtne ir ļoti jūtama, kaut arī nav acīm redzama. Viņš, pamanot draudzenes skumīgo noskaņojumu, cenšas viņu uzmundrināt. Lai arī meitene mēģina izlikties, ka viss ir kārtībā, viņi abi jūt kādu šķērsli, kas traucē viņu attiecībām. Nogurdināts un savā bezspēkā nokaitināts, Viņš aiziet. Paliek tikai Viņa… un viņas Skumjas…
Tagad Skumjas var pārņemt Viņu pilnībā, bet Viņa sāk tām pretoties. Viņa dusmojas uz Skumjām un vaino tās savās bēdās, nesaprotot, ka viņas tikai vēlas palīdzēt. Ar Skumju šūpuļdziesmu nāk asaras, atmiņas, melanholija, vaimanas un cerība. Pieņemot Skumjas sevī, nāk atvieglojums. Skumjas ir izsmeltas, un tagad tām ir laiks doties prom. Viņa paliek pavisam viena un iztukšota.
Kafejnīca tiek slēgta, un Viņa ir spiesta doties prom.
Sperot soli lietainajā vakarā, Viņa nokļūst garāmgājēju plūsmā. Viņi steidzas savās darīšanās, katram ir savas problēmas un pārdzīvojumi, savas uzvaras un bēdas. Viņa cenšas saplūst ar pūli, sadzirdēt tā pulsu un atkal sajust dzīves garšu, lai no jauna atrastu un uzdrošinātos turpināt savu ceļu.
MIRUŠO OFĪCIJS
Viencēliena balets
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 4. kursa studentes Izabellas Monastirskas-Urtānes diplomdarbs
Darba vadītāja Zita Errs
Horeogrāfijas katedras vadītāja Baiba Kokina
Horeogrāfija: Izabella Monastirska-Urtāne
Mūzika: Henrija Poikāna oriģinālmūzika, Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach), Semjuels Bārbers (Samuel Barber)
Librets: Izabella Monastirska-Urtāne
Kostīmi: Nikola Anna Bloma, Izabella Monastirska-Urtāne
Scenogrāfija, gaismu partitūra: Kārlis Kaupužs, Izabella Monastirska-Urtāne
Izpildītāji:
Dvēsele Aleksandrs Osadčijs
Mīļotā Paulīna Emma Druka
Svētais gars Emma Lagūna
Grēki, Svētie Gari Elenda Neilande, Gundega Guna Reinika, Milāna Aleksejeva, Adelīna Balode, Kirils Baiduks, Fabio Sonconji (Fabio Sonzogni), Emīls Ungurs, Sergejs Martincevs
Dziedātāji:
Beāte Sprindžuka, Anna Loginova, Rūdolfs Beļickis, Ivars Gāters
Par izrādi
Nāve ir nenovēršama mūsu dzīves sastāvdaļa, ar kuru sastopamies ceļā un kuru nāksies piedzīvot katram no mums. Kas notiek pēc nāves? Vai pastāv dvēsele, kuras ceļojums turpinās, vai ir tas pats, ko mēs atceramies pirms dzimšanas? Katrs cilvēks dzīves gaitā pats izlemj, kāda būs viņa “dzīve” pēc nāves. Tomēr darbā tiek koncentrēta skatītāja uzmanība nevis uz nāves tēmu, bet senās tradīcijas izcelšanu, kur mirušais tiek atcerēts lūgšanā, lai viņa dvēsele varētu rast mieru. Līdzās debesīm un ellei nozīmīga vieta ir šķīstītava, kurā pagaidu mitekli rod mirušā dvēsele, kamēr tā attīrās no grēkiem, lai pēc attīrīšanās tā var doties uz debesīm. Mirušo ofīcijs ietver īpašas lūgšanas, dziesmas un rituālus, kuru mērķis ir palīdzēt mirušā dvēselei šķīstītavā attīrīties un nokļūt debesīs. Apziņa būt līdzdalīgam tuva cilvēka liktenī arī pēc viņa aiziešanas, spēt kaut ko ietekmēt tajā, ir varens dzinulis, kas liek rīkot arvien jaunus ofīcija izpildījumus. Viss, kas sākas, kādreiz beigsies. Viss, kas beidzas, atkal sāksies no jauna. Dzīve un nāve ir cikliskas. Viss ir ciklisks. Un tajā cikliskumā mūžīgi esam mēs.
Saturs
KLUSUMA AINA
Klusums. Notiek atvadīšanās. Mirušā radi sērās pēdējo reizi ieskatās ķermenī, grimstot savās domās. Negaidīti parādās mirušā dvēsele, kam vēl nav zināms sēru iemesls. Metoties pie savas ģimenes, tā nesagaida ne atbildi, ne skatiena. Radi dvēseli neredz. Izmisumā dvēsele ierauga bez dzīvības guļošo savu ķermeni. Mirušā radi attālinās. Pie dvēseles uzkavējas viņa vecāki un mīļotā. Kopīgās sajūtās tie atceras dzīves mirkļus. Mīļotā vēl it kā sajūt sava cilvēka klātbūtni, tomēr viņas acis nemelo – ķermenis nekustīgi guļ viņas priekšā. Dvēsele paliek viena.
ŠĶĪSTĪTAVA
Gaismas stars noved dvēseli šķīstītavā. Pārņem izmisums, vientulība, bēdas, dusmas un sāpes. Taču dvēsele sadzird balsis – it kā tepat blakus, tās dzied mirušo ofīciju. Ieklausoties balsīs un sajūtot savu ģimeni, dvēsele atrod mieru. Parādās ceļš. Ceļš uz attīrīšanos. Varbūt tā ir brīvība?
GRĒKI
Tumšās būtnes (ēnas) nosit dvēseli no ceļa. Dvēsele sastopas ar saviem grēkiem. Cīņā tai palīdz balsis. Mirušo ofīcija vārdi dod dvēselei spēku ieskatīties savos grēkos, pieņemt tos un nožēlot. Dvēsele uzvar cīņā, taču tiek atstāta bezspēkā.
ATTĪRĪŠANĀS
Pie izmocītās dvēseles nāk svētais gars, kas palīdz tai celties kājās. Dvēselei piebiedrojas citi gaišie gari. Kopā tie cikliskumā veido deju. Arī radi piebiedrojas tai. Viss, kas sākās, kādreiz beigsies. Viss, kas beidzas, sāksies atkal no jauna. Dzīve ir cikliska, nāve ir cikliska. Viss ir ciklisks. Un tajā cikliskumā mūžīgi esam mēs. Ceļš parādās dvēseles priekšā.
Pievienot atsauksmi