1969.gadā Pēteris Krilovs iestājās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, aktierfilmu režijas fakultātē Igora Talankina meistardarbnīcā. 1975.gadā Pēteris Krilovs institūtu pabeidza, saņemot teicamu atzīmi par diplomdarba īsfilmu "Andra" (pēc Regīnas Ezeras stāsta), režijā debitēja ar kinožurnāla "Padomju Latvija" numuru 21/1975, tad kļuva par otro režisoru Borisa Frumina filmā "Ģimenes melodrāma" (1976), kas plašākai sabiedrībai pazīstama kā Valērija Kargina debija aktiera ampluā, un jau drīz uzņēma arī savu pirmo spēlfilmu "Un rasas lāses rītausmā" (1977). Pēc tam sekojušas spēlfilmas "Vasara bija tikai vienu dienu" (1980), "Mana ģimene" (1982), "Durvis, kas tev atvērtas" (1984) un "Sižeta pagrieziens" (1988), arī trīs īsfilmas - "Nomale" (1985), "Kā mēs aizgājām no mājām" (1985) un "Maestro" (1989) un vairāki kinožurnāli.

 

80.-90.gadu mijā Pēteris Krilovs bija viens no pirmajiem režisoriem, kas sāka strādāt jaunizveidotajā Rīgas Videocentrā; tur tapa vairākas videofilmas ("Vecrīga uz iekšu, Vecrīga uz āru" (1990), "Tēvzemei un brīvībai" (1990) u.c.), tomēr pamazām Pēteris Krilovs pievērsās teātra režisora un pedagoga darbam, kuru bija uzsācis 1984.gadā, strādājot par aktiermeistarības pedagogu Tautas kinoaktieru studijā. Arī paša Pētera Krilova kontā ir vairākas kinolomas, sākot ar Jušku Dzidras Ritenbergas filmā "Pats garākais salmiņš" (1982) un pagaidām beidzot ar politiķi Niedri Aigara Graubas filmā "Rīgas sargi" (2007), spēlējis arī vairākas lomas teātrī.

 

1994.gadā Pēteris Krilovs kļuva par Daugavpils teātra režisoru, bijis tā mākslinieciskais vadītājs līdz 1996.gadam un iestudējis izrādes "Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa" (1991), "Smilšu cilvēks" (1992), "Bruņinieks Gluks" (1992) u.c. Par leģendāru kļuvis Pētera Krilova vadītais 1993.gada Fjodora Dostojevska romāna "Velni" iestudējums 1993.gadā, kas tapa kā studentu diplomdarbu izrāde, kā arī 1997.gada "Brāļu Karamazovu" iestudējums, kas bija Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarbs. Iestudējis izrādes arī Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā Operā (Dž.Pučīni "Bohēma"), Liepājas teātrī, Valmieras Drāmas teātrī.

 

Strādājot Daugavpils teātrī, Pēteris Krilovs kopā ar Uldi Cekuli izveidoja dokumentālo filmu "Starp debesīm un zemi - Augšdaugava" (1994), kas saņēma Lielā Kristapa balvu, un arī vēlāk ik pa laikam atgriezās pie kino, uzņemot spēlfilmu "Leģenda par Jāni Tīdemani" (1998), Rīgas astoņsimtgades lielfilmu "Rīga skatās bildes" (2001, četras stundas ekrāna laika, kopā ar Annu Viduleju un Antru Cilinsku), dokumentālās filmas "Lieta: Kombināts" (2002), "Dina" (2005), bet viens no būtiskākajiem notikumiem Latvijas dokumentālajā kino ir Pētera Krilova jaunākā dokumentālā filma "Klucis. Nepareizais latvietis" (2008).

 

Pēteris Krilovs ir Latvijas Kultūras akadēmijas profesors kopš 1998.gada, saņēmis Latvijas Teātra darbinieku savienības balvu par darbu teātra pedagoģijā (1992) un žūrijas speciālbalvu par izciliem sasniegumiem teātra pedagoģijā (2008).