Reiz dzīvoja leļļu Meistars. Daudz leļļu viņš bija radījis. Taču kādu dienu visas lelles Meistaram bija nolaupītas. Meistara mājoklī atradās pavards. Tas gan nebija īsts. Tas bija uzzīmēts.Aiz tā slēpās durvis. Kurp tās veda? Tas bija liels noslēpums. Durvis varēja atslēgt vienīgi ar zelta atslēdziņu, bet tā bija pazudusi.
Kādā vētrainā naktī lielajai priedei nolūza zars. Džilda pierunāja Meistaru no zara iztaisīt lelli. Abi ķērās pie darba, un drīz lelle bija gatava. Tas bija Pinokio!
Pinokio sagribējās ēst. Mājās nekā nebija. Meistars izlēma pārdot savu brīnumskaisto jaku, lai Pinokio varētu paēst, apģērbties un iet uz skolu. Kamēr Meistars bija prom, Pinokio uzbruka ļaunā Žurka. Grūtā cīņā Džilda un Pinokio Žurku uzvarēja.

Pinokio bija jāsāk iet skolā. Ceļš veda pāri tirgus laukumam. Tirgū zēns satika Lūciju, uzdāvināja Pinokio zeltainu bumbieri. To zēns nolēma aiznest Meistaram, savam tētim. Lūcija sailgojās pēc tāda bērniņa, kāds ir Pinokio.
Tad tirgus laukumā ieradās leļļu teātris. Pinokio bija gatavs atdot visu, lai tajā tiktu. Tas, ko viņš ieraudzīja, bija briesmīgi! Lelles izrādījās nelaimīgas! Viņu saimnieks Karabass-Barabass tās sita un spīdzināja. Nu viņš bija īpaši nikns, jo pati skaistākā lelle Malvīne bija aizbēgusi. Pinokio metās lelles aizstāvēt.

Karabass-Barabass saprata, ka, piemānot Pinokio, var atklāt, kur dzīvo Meistars un kur atrodas noslēpumainās durvis. Viņš iestāstīja zēnam, ka esot Meistaram parādā naudu, lai Pinokio to aiznesot. Pinokio, ļaunu nenojaušot, devās uz mājām.
Pienāca vakars. Pinokio vēl nebija mājās. Meistars un Džilda devās viņu meklēt. Viņi satika Lūciju, kura pastāstīja, ka redzējusi zēnu tirgū. Meistars un Lūcija ieskatījās viens otram acīs, un viņu sirdīs piedzima mīlestība.
Pinokio noguris sēdēja zem bezgalīgas zvaigžņotas debess. Viņš saprata, ka vairs nezina, kur ir mājas. Debesis viņam atgādināja kaut ko tuvu un pazīstamu. Jā! Tā taču ir viņa tēta brīnumskaistā jaka!

II CĒLIENS

Otrā rītā agri Pinokio uzbruka laupītāji Lapsa un Runcis. Pinokio varonīgi cīnījās pretī, bet Lapsa un Runcis sasēja Pinokio un pakāra ar kājām gaisā.
Tikmēr savā leļļu gultiņā gulēja Malvīne un sapņoja...
Pinokio izdevās aizsniegt kādas mājiņas aizvērtos slēģus. Tā bija Malvīnes mājiņa! Malvīne nolēma stāties pie Pinokio audzināšanas. Pinokio tas diez ko nepatika un viņš aizbēga.
Lapsa un Runcis pierunāja Pinokio naudu iesēt, lai pa nakti tā izaugtu. Tad parādījās Pjēro. Viņš meklēja Malvīni. Malvīne bija Pjēro vismīļākā lelle.
Pinokio pavadīja Pjēro līdz Malvīnes mājai un steidzās atpakaļ. Naudas tur vairs nebija. Pinokio saprata, ka ir piemānīts.

Piepeši viņš dzirdēja palīgā saucienus! Dūņuvecis bija saķēris tīklos mazus bruņurupucīšus un taisījās no tiem vārīt zupu. Pinokio atbrīvoja mazuļus un salaida atpakaļ dīķī. Dūņuvecis vēlējās Pinokio noslīcināt.
Zēns grima ūdenī. Likās, ka gals ir klāt. Tad parādījās vecā bruņurupuciene Tortila. Viņa pateicās Pinokio par mazuļu izglābšanu un uzdāvināja zēnam zelta atslēdziņu.
Dūņuvecis lielījās, ka noslīcinājis Pinokio. Bet Karabass-Barabass dusmojās. Kurš tagad aizvedīs līdz brīnumdurvīm?
Tad kāda dobja balss sāka tincināt Karabasu-Barabasu, kamēr viņš atklāja, ko slēdz zelta atslēdziņa un atbrīvoja visas lelles! Tās pašas, kas reiz bija nozagtas Meistaram.

Meistars un Lūcija tikmēr gaidīja Pinokio mājās. Lūcijai izdevās pārvērst uzzīmēto pavardu par īstu. Mīlestība dara brīnumus! Atgriezās lelles. Bet arī vajātāji jau bija tik tuvu! Tad nāca Pinokio. Viņam bija zelta atslēdziņa! Meistars atslēdza durvis. Draugi iesteidzās iekšā. Durvis aizcirtās Lapsai, Runcim, Dūņuvecim, Žurkai un Karabasam-Barabasam tieši deguna priekšā!
Meistars, Lūcija, Pinokio un visas lelles nonāca pasakainā leļļu teātrī. Meistaram mugurā atkal bija viņa brīnumskaistā jaka. Visi atkal bija kopā!