Mūžībā aizgājusi Žermēna Heine-Vāgnere (23.06.1923. – 07.12.2017.)

Deviņdesmit četru gadu vecumā mūžībā devusies izcilā latviešu operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere. Latvijas Nacionālā opera un balets izsaka visdziļāko līdzjūtību mākslinieces tuviniekiem, draugiem un viņas nepārvērtējamā talanta cienītājiem.

Ņemot vērā Mākslinieces pēdējo vēlēšanos, publiska atvadu ceremonija nenotiks. Tuvinieki un draugi lūdz respektēt šo lūgumu.

Žermēna Heine-Vāgnere dzimusi 1923. gada 23. jūnijā Rīgā. Mākslas pasaule nākamo dziedātāju ieskāvusi jau bērnībā – viņas māte Erna Heine, Teodora Reitera kora dziedātāja, ņēmusi meitu līdzi uz kora mēģinājumiem, kopā apmeklēti koncerti, operas un baleta izrādes. Viņas mātesbrālis Alberts Verners bijis pazīstams operas solists, un kāda tuva radiniece dejojusi kordebaletā.

Žermēna Heine-Vāgnere mācības uzsākusi 1. pilsētas pamatskolā, turpinājusi 3. Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Viņas nākotnes plāni saistījušies ar tieslietu zinībām un valodu apguvi universitātē, taču, draugu un mātes iedrošināta, sagatavojusies arī iestājpārbaudījumiem konservatorijā. Jaunos dziedātājus noklausījies profesors Jāzeps Vītols, un jau tolaik meitenē pamanīts spēcīga liriski dramatiskā soprāna potenciāls. Vokālās mākslas prasmes viņa apguvusi pie profesores Marijas Bolotovas.

“Galvenais jau mākslā ir patiesība… Ja uz skatuves šīs patiesības nav, ja visu dara bez iekšējas pārliecības, tad, pēc manām domām, nelīdz ne balss skaistums, ne augstais „do”. Var nepiekrist tēla traktējumam, bet ir jājūt šī pārliecība,” savu attieksmi pret mākslu savulaik paudusi Žermēna Heine-Vāgnere – Operas un baleta teātra soliste no 1950. līdz 1975. gadam. Dziedātāja Baltajā namā debitējusi Santucas lomā Pjetro Maskanji operā Zemnieka gods un spoži interpretējusi kopskaitā 39 dažādas lomas, radot neaizmirstamus tēlus Riharda Vāgnera (Brunhilde, Venus, Zenta), Džuzepes Verdi (Aīda, Elizabete, Violeta), Pētera Čaikovska (Tatjana, Līza), Riharda Štrausa (Salome), Džakomo Pučīni (Mimī, Toska), Sergeja Prokofjeva (Nataša Rostova), Jāņa Mediņa (Spīdola), Alfrēda Kalniņa (Baņuta), Ādolfa Skultes (Gundega) un daudzu citu komponistu operās. “Man vienmēr tuvāki tie tēli, kas šķautnaināki, daudzveidīgāki, kuros ir iekšēju pretrunu asums,” – teikusi dziedātāja.

Par viņas pēdējo lomu Operas un baleta teātrī kļuva spilgti atveidotā Lēdija Makbeta Džuzepes Verdi operas Makbets 1975. gada iestudējumā. Žermēna Heine-Vāgnere bija apsolījusi sev, ka uz Operas skatuves pavadīs tieši 25 gadus. Māksliniece atvadījusies no saviem Operas kolēģiem un publikas 1975. gada 27. novembrī, pēdējoreiz nospēlējot titullomu operas Turandota izrādē. Tās noslēgumā, kad skatuves priekškars jau bijis aizvērts, abi Kalafi – Miķelis Fišers un Kārlis Zariņš – uz rokām nonesuši savu Turandotu no skatuves. “Esmu laimīga, ka manas pēdējās lomas bija Turandota un Lēdija Makbeta, kur viss balstīts uz jūtām un pārdzīvojums galvenokārt jāizteic ar balss intonācijām,” vēlāk atzinusi māksliniece.

Žermēnas Heines-Vāgneres stila izjūta ir sajūsminājusi publiku gan vokāli simfoniskajās lielformās, gan arī kamermūzikas miniatūrās. Savus darbus dziedātājai veltījuši daudzi ievērojami latviešu komponisti, kurus iedvesmoja mākslinieces darbs nacionālās kultūras attīstībā. Žermēna Heine-Vāgnere dziedājusi viesizrādēs un koncertējusi Maskavā, Sanktpēterburgā, Viļņā, Kijevā, Tallinā, Tbilisi, Minskā, Drēzdenē, Dortmundē, Gdaņskā, Budapeštā, Reikjavikā, Helsinkos un citviet.

Žermēnas Heines-Vāgneres pašaizliedzīgais sniegums operas mākslā savulaik novērtēts ar PSRS Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu. Atjaunotajā Latvijas valstī māksliniece iecelta Triju Zvaigžņu ordeņa komandieres kārtā, saņēmusi Lielo Mūzikas balvu un Latvijas Gāzes Gada balvu operai.

Leģendārās dziedātājas mūžs iezīmējis veselu laikmetu Latvijas Nacionālās operas vēsturē, kļūstot par meistarības un iedvesmas avotu nākamajām skatuves mākslinieku paaudzēm.

Žermēnas Heines-Vāgneres lomas operās

Santuca (P. Maskanji Zemnieka gods, 1950), Dezdemona (Dž. Verdi Otello, 1951), Maša (E. Napravņiks Dubrovskis, 1951), Mikaēla (Ž. Bizē Karmena, 1951), Tatjana (P. Čaikovskis Jevgeņijs Oņegins, 1952), Marija (P. Čaikovskis Mazepa, 1953), Aīda (Dž. Verdi Aīda, 1953), Džuljeta (Ž. Ofenbahs Hofmaņa stāsti, 1954), Ellēna (L. Delībs Lakmē, 1954), Fevronija (N. Rimskis-Korsakovs Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju, 1955), Anna (M. Zariņš Uz jauno krastu, 1955), Baņuta (A. Kalniņš Baņuta, 1955), Toska (Dž. Pučīni Toska, 1956), Venus (R. Vāgners Tanheizers, 1956), Minnija (Dž. Pučīni Meitene no Kalifornijas, 1957), Ortrūde (R. Vāgners Loengrīns, 1958), Ieva (M. Zariņš Zaļās dzirnavas, 1958), Salome (R. Štrauss Salome, 1959), Amēlija (Dž. Verdi Masku balle, 1961), Frančeska (S. Rahmaņinovs Frančeska da Rimini, 1961), Nataša Rostova (S. Prokofjevs Karš un miers, 1961), Marta (E. D’Albērs Ieleja, 1962), Elizabete (Dž. Verdi Dons Karloss, 1962), Brunhilde (R. Vāgners Valkīra, 1963), Katarīna (V. Šebaļins Spītnieces savaldīšana, 1963), Mimī (Dž. Pučīni Bohēma, 1964), Ellena (B. Britens Pīters Graimss, 1964), Spīdola (J. Mediņš Uguns un nakts, 1966), Līza (P. Čaikovskis Pīķa dāma, 1966), Aija (O. Grāvītis Sniegputeņos, 1967), Leonora (Dž. Verdi Trubadūrs, 1968), Violeta (Dž. Verdi Traviata, 1968), Manona (Dž. Pučīni Manona Lesko, 1969), Zenta (R. Vāgners Klīstošais holandietis, 1970), Leonora (L. van Bēthovens Fidēlio, 1970), Gundega (Ā. Skulte Princese Gundega, 1971), Eiredike (K. V. Gluks Orfejs un Eiridike, 1973), Turandota (Dž. Pučīni Turandota, 1973), Lēdija Makbeta (Dž. Verdi Makbets, 1975).




Ritināt uz augšu