„Zigfrīdā” – „Nībelunga gredzena” trešajā operā – iekļauti visi aizraujošas pasakas elementi. Naivais varonis izaug dziļi mežā bez vecākiem. Nepazīstot bailes, viņš nogalina pūķi un iegūst ne vien maģisko gredzenu, kam piemīt spēks valdīt pār pasauli, bet arī Brinhildi – valkīru, kura guļ kalna galā, necaurredzamas liesmu sienas ieskauta.

Režisors Viesturs Kairišs: „„Zīgfrīds”ir stāsts par varu un cīņu par to. Šī – viena no spēcīgākajām un graujošākajām cilvēka vēlmēm – ir aktuāla mūžīgi. Arī šodien Zīgfrīds ir specifiski izglītots un pietiekami „atsaldēts” tēls, ko audzina ar vienu mērķi – veidot kā instrumentu varas iegūšanai. Tomēr Zīgfrīdā pamanās izdzīvot bērnišķīgums, dabas spēks. Un tieši tas dara šo tēlu fascinējošu.”

Iestudējumā piedalās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālās operas orķestris.

Saturs

I CĒLIENS

Savā mītnē dziļi meža biezoknī pie pūķa Fafnera alas nībelungs Mīme pūlas izkalt jaunu zobenu Zīgfrīdam, kas no bērna izaudzis par vīru. Nībelungs savam audžudēlam darinājis jau daudzus asmeņus, bet tie visi sašķīduši gabalos, kad Zīgfrīds ķēries tiem klāt. Lai gan Mīme slepus glabā salauzto Notungu, burvju zobenu, kas piederējis Zīgfrīda tēvam Zīgmundam, kalējam trūkst prasmes savienot varenā ieroča atlūzas. Ja viņš to spētu, tad ar Zīgfrīda palīdzību varbūt piepildītu savu sapni un iegūtu Fafnera gredzenu, kas ļauj valdīt pār pasauli.

Zīgfrīds ierodas ar lāci, ko noķēris mežā, un ķircinot baida Mīmi. Nespēdams sagaidīt, kad būs gatavs jaunais zobens, viņš paķer Mīmes pēdējo darinājumu, bet arī tas ar brīkšķi salūst kā rotaļlieta viņa rokās. Lai nesadusmotu stūrgalvīgo jaunekli, nībelungs mēģina to pielabināt ar laipnībām un ēdienu, bet Zīgfrīds viņu strupi atraida. Mīme atgādina Zīgfrīdam par visiem garajiem gadiem, ko veltījis zēna pieskatīšanai, un par visu, ko viņam iemācījis. Bet Zīgfrīds tikai atcērt, ka nekad nav spējis pierast pie Mīmes izskata.

Viņi nelīdzinās viens otram, jauneklis to ir pamanījis, un nu viņš pieprasa atklāt, kas ir viņa īstie vecāki. Nībelungs atzīstas, ka pirms daudziem gadiem mežā atradis izmocītu sievieti mātes cerībās un rūpējies par viņu, līdz tā nomirusi dzemdībās. Viņas vārds bijis Zīglinde, un bērna tēvs esot kritis kaujā. Zīgfrīda vārds ir mantojums no viņa mātes. Stāsts Zīgfrīdu ir aizkustinājis, viņš grib kādu pierādījumu, kas apliecinātu, ka teiktais ir patiesība. Tādēļ Mīme parāda Notunga paliekas. Zīgfrīds uzstāj, ka viņam vajadzīgs šis zobens, lai viņš varētu doties pasaulē piedzīvojumu meklējumos, un atkal atgriežas mežā.

Kamēr Mīme nomākts prāto, parādās Ceļinieks. Drīz vien negaidītais viesis piedāvā paspēkoties atjautībā, liekot ķīlā savu galvu. Mīme, kaut arī aizdomu pilns, piekrīt un uzdod Ceļiniekam trīs mīklas: kāda cilts dzīvo zem zemes, kāda - virs zemes, un kas mīt mākoņainajās debesīs? Ceļinieks atbild pareizi - tie ir nībelungi, milži un dievi, un Mīme saprot, ka viņa ciemiņš ir neviens cits, kā pats Votāns. Līdz nepazīšanai pārtapušais dievu valdnieks paziņo, ka arī Mīmem jāatbild uz trīs jautājumiem, lai glābtu savu galvu: kam Votāns visvairāk darījis pāri, vienlaikus visstiprāk mīlot (tie ir Velzungi), ar kādu zobenu Zīgfrīds var nogalināt pūķi Fafneru (ar Notungu) un kurš no šķembām atkal izkals seno ieroci. Kad Mīme nespēj atbildēt uz pēdējo jautājumu, Ceļinieks atklāj viņam, ka zobenu var izkalt tikai tas, kurš nepazīst baiļu. Tam balvā tiks arī nībelunga galva.

No tālienes izdzirdējis rēcienus, Mīme pārbīstas, jo domā, ka pamodies Fafners. Bet tas ir tikai Zīgfrīds, kas dedzīgi alkst drīzāk turēt rokās tēva zobenu. Mīme mēģina noskaidrot, vai jauneklis saprot, kas ir bailes. Tā kā Zīgfrīdam tās ir svešas, Mīme nolemj aizvest viņu uz Fafnera alu, kur audžudēls noteikti par bailēm uzzinās visu. Zīgfrīds pavēl Mīmem pabeigt Notungu, un nībelungs ir spiests atzīties, ka viņam nepietiek prasmes, lai to izdarītu. Zīgfrīds nolemj kalt zobenu pats. Viņam izdodas sasmalcināt metālu, izkausēt to un izliet no jauna. Kamēr jauneklis kaļ, Mīme prāto, kā tikt no viņa vaļā, kad Fafners būs pieveikts un dārgumi atgūti. Zīgfrīds draudīgi dižojas ar pabeigto zobenu, pāršķeļ laktu un aizsteidzas mežā.

II CĒLIENS

Naktī pie ieejas Fafnera alā nomodā klīst Alberihs, sērodams par zudušajiem dārgumiem. Viņš ir cieši apņēmies atgūt gredzenu. Tuvojas Ceļinieks, un nībelungs uzreiz atpazīst tajā Votānu. Dievu valdnieks apgalvo, ka tam vairs nerūp gredzens - viņš tagad ir tikai likteņa vērotājs. Viņš piebilst, ka Alberiham vajadzētu baidīties no Mīmes, jo Mīme tīko pēc zelta un ved šurp jaunu varoni, kam jānokauj Fafners. Alberihs jūtas apmulsis - kāpēc gan lai ienaidnieks viņam palīdzētu? Ceļinieks un Alberihs pamodina guļošo Fafneru un brīdina to par briesmām, kas tuvojas. Viņi mudina atdot gredzenu, bet Fafners tikai atņurd, ka tiks galā ar jebkuru uzbrucēju. Dievs un nībelungs paslēpjas ēnās.

Rītausmā ierodas Mīme, lai parādītu Zīgfrīdam Fafnera alu. Jauneklis grib palikt viens, tādēļ sūta Mīmi projām. Meža čalas apburts, viņš ilgojas pēc mātes, kuru nekad nav pazinis. Augstu koka zaros virs viņa galvas Meža putns dzied dziesmas, kuras Zīgfrīds vēlētos saprast. Viņš mēģina atdarināt putna dziesmu. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņš pūš savā taurē, lai sarunātos ar putnu, bet tā vietā pamodina pūķi. Zīgfrīds bezbailīgi stājas tam pretī un ietriec zobenu Fafnera sirdī. Mirstot pūķis brīdina Zīgfrīdu, ka tas, kurš pamudinājis viņu šādi rīkoties, perina ļaunus nodomus arī pret pašu Zīgfrīdu. Kad jaunais varonis izvelk Notungu no Fafnera nedzīvā ķermeņa, pūķa karstās asinis apdedzina viņam pirkstu, un viņš to nolaiza. Fafnera asinis dāvā Zīgfrīdam spēju saprast Meža putna valodu, un tas pastāsta jauneklim par nībelungu dārgumiem, burvju bruņucepuri Tarnhelmu un gredzenu. Kad Zīgfrīds nokāpj alā, lai pārbaudītu, vai tur patiešām paslēpti dārgumi, atgriežas Mīme, bet sastop vienīgi Alberihu. Brāļi strīdas par guvumu un attālinās, kad atkal parādās Zīgfrīds, līdzi nesdams Tarnhelmu un gredzenu. Meža putns brīdina Zīgfrīdu par Mīmes nodomiem - nībelungs jau atgriežas, piedāvājot saindētu dzērienu. Sapratis Mīmes patiesos nodomus, Zīgfrīds zaudē pacietību un nogalina viņu. Kamēr Zīgfrīds zem koka atpūšas, apraudādams savu vientulību, Meža putns pastāsta viņam par sievieti, kas guļ uz liesmu apņemtas klints - tā ir Brinhilde, līgava, ko iegūt var vienīgi varonis, kurš nepazīst baiļu. Tā kā šīs jūtas Zīgfrīdam ir svešas, viņš nolemj iemācīties bailes no Brinhildes un seko putnam uz kalnu, kur viņa guļ.

III CĒLIENS

Pamestā zemes nostūrī Ceļinieks modina liktens dievieti Erdu no mūžīgā miega. Dievu valdnieks grib izzināt nākotni. Erda atbild izvairīgi, un Ceļinieks, samierinājies ar dievu mītnes Valhallas likteni (tai lemta bojāeja), novēl pasauli Brinhildes mīlestības glābjošajam spēkam. Kad parādās Zīgfrīds, Ceļinieks viņu iztaujā par varoņdarbiem un zobenu, ko tas nēsā. Jauneklis atbild augstprātīgi, sadusmojot dievu, kas cenšas aizšķērsot viņam ceļu ar savu šķēpu. Izvilcis Notungu, Zīgfrīds salauž Ceļinieka šķēpu ar vienu vienīgu cirtienu. Saprazdams, ka viņa varai pienācis gals, dievu valdnieks salasa sava šķēpa atliekas un izgaist. Zīgfrīds dodas cauri liesmām, kas ieskauj Brinhildi.

Liesmas norimst, un Zīgfrīds ierauga guļošu kareivi bruņās, noturot to par vīrieti. Kad viņš noņem gulētājam vairogu, bruņucepuri un krūšu aizsegu, Zīgfrīds ierauga pirmo sievieti, ko jebkad sastapis. Beidzot sajutis bailes, viņš piesauc mātes garu un saņem drosmi, lai noskūpstītu jaunavas lūpas. Brinhilde, uzmodināta no ilgā miega, sveicina saules gaismu un atgriešanos dzīvē. Pirmajā mirklī pāri plūstošo prieku par to, ka tieši Zīgfrīds viņu pamodinājis, nomaina satraukums, kad tas mēģina viņu apskaut - Brinhilde iebilst, jo zemes kaisle iznīcinās viņas nemirstību. Bet Brinhilde jau ir mirstīga, viņa vairs nav valkīra, un sievišķīga degsme drīz vien nomaina kautrību un bailes. Mezdamās Zīgfrīda rokās, viņa saka ardievas atmiņām par Valhallu, aizrautīgi ļaujas mirstīgo mīlestībai un gavilē, pat domājot par nāvi.