Starptautiski pazīstamā latviešu komponista Artura Maskata pirmā opera „Valentīna” veltīta Latvijas kultūras leģendai – kinozinātniecei Valentīnai Freimanei (1922.-2018.). Opera ataino Latvijas vēsturei, kultūrai un dažādām Latvijā dzīvojošām tautām būtiskas, dramatisma pilnas lappuses laika posmā no 1939. līdz 1944. gadam. Valentīnas Freimanes bērnība ritējusi starp Rīgu un Berlīni, kur viņas tēvs bija UFA kinostudijas jurists, bet māte – apburoša sabiedrības dāma, ap kuru pulcējas tālaika kino pasaules zieds. Pēc atgriešanās Rīgā holokausts inteliģento ebreju ģimeni pārsteidz nesagatavotu. Bojā iet gan Valentīnas vecāki, gan jaunais vīrs, bet jaunā sieviete slēpjas līdz pat kara beigām. 

„Valentīnas Freimanes dzīves stāsts cieši savijies ar Latvijas un Eiropas vēstures notikumiem, ļaujot plašāk atklāt laikmeta panorāmu visā tās krāsainībā un pretrunīgumā. Valentīnas mūža dramatiskākie mirkļi sakrituši ar zīmīgajiem 20. gadsimta vēstures notikumiem: Latvijas neatkarības zaudēšanu, kurā bija nepieciešams milzīgs garīgais spēks, lai fiziski un morāli izdzīvotu, tomēr operā nav tikai politika: visus notikumus caurvij arī spilgts mīlas stāsts un dziļas jūtas,” stāsta Arturs Maskats.

Opera "Valentīna" ar viesizrādi viesojās Vācu operā Berlīnē 2015. gada 19. maijā.

Saturs

I cēliens

Ir 1939. gada pavasaris, Lieldienas. Saulainā viesistabā pie galda sēž viesi, Valentīnas māte ar kavalieri, Valentīnas tēvs un Aleksejs. Viesi izklaidējas. Rotaļās iet bērni, viņu vidū arī Valentīna, Aleksejs un guvernante. Pēc rotaļu beigām Valentīna kā jaunākā pie galda uzdod četrus Ma Nishtana rituālos jautājumus pirms ēdienreizes un uz tiem atbild vecākais pie galda sēdošais – tēvs.

Dzīvoklī valda svētku atmosfēra un dejas. Valentīnas māte dejo ar kavalieri un viņi sarunā piemin Valentīnu un Alekseju. Kavalieris norāda, ka abi jaunieši varētu būt labs pāris, uz ko Valentīnas māte atbild, ka pati Valentīna izvēlēsies, ar ko būt kopā. Svētku atmosfērā Valentīna sarunājas ar māti. Sarunā atklājas, ka Valentīna ir iemīlējusies un viņas izredzēto sauc Dima.

Lauku sētā pie galda Valentīna bērniem māca angļu valodu. Netālu saimniecības darbos rosās vecais saimnieks. Valentīna beidz nodarbību ar bērniem un tālumā ierauga Dimu, kurš ir ieradies no Rīgas. Viņi satiekas un ļaujas divvientulībai. Iestājoties krēslai, saimnieks mēness gaismā lasa avīzi, pārnāk Valentīna ar Dimu un uzsāk ar viņu sarunu par jaunākajām ziņām. Saimnieks dalās savās traģiskās nākotnes priekšnojautās.

Krodziņā pie galda sēž Valentīna, Dima un Aleksejs. Netālu korporanti svin studiju sākumu, spriež par politiku, dzer un dzied. Dima, Valentīna un Aleksejs sāk runāt par politiku, bet tad Dima un Valentīna sāk izvaicāt Alekseju par to kā viņš ir pavadījis vasaru. Aleksejs stāsta par sajūtām, ko piedzīvojis, un iepazīstina ar Valdi. Dima, Valentīna, Aleksejs un Valdis dodas prom no kroga un viņus iznākam redz Elza, Valda māsīca, kura viņus izseko. Četri draugi klīst pa Rīgas bulvāriem. Elzā, redzot Dimu un Valentīnu kopā, mostas greizsirdība, jo viņa ir iemīlējusies Dimā. Draugi beidz pastaigu rīta agrumā.

Latviju ir okupējusi Padomju Savienība. Dzīvoklī sarunājas Valentīna, māte un tēvs. Tēvs ir noraizējies par nākotni un māte apspriež jaunā režīma kārtību. Valda nolemtības sajūta un kara priekšnojautas. Māte rūpēs par Valentīnu aicina viņu apprecēt Dimu. Ir sācies karš. 

II cēliens

Nacistu okupācijas laika sākumā māte, tēvs un Valentīna gatavojas pamest dzīvokli un doties uz geto. Tēvs ir gatavs doties uz geto, bet aicina māti un Valentīnu palikt un slēpties. Māte paziņo, ka dosies tēvam līdzi uz geto. Arī Valentīna vēlas doties līdzi vecākiem, bet viņi uzstāj, ka Valentīnai jāpaliek ar vīru – Dimu. Valentīnas vecāki kopā ar citiem ebrejiem gājienā dodas uz geto.

Valentīna un Dima ir vieni dzīvoklī un, lai aizdzītu sliktas domas, mācās zviedru valodu. Viņi runā par dzirdēto, ka geto iemītniekus ved uz pilsētas nomali un neviens no tiem neatgriežas. Valentīna un Dima atceras savu ciemošanos laukos pirmskara vasarā. Viņu sarunu pārtrauc spēcīgi klaudzieni pie durvīm. Dima liek Valentīnai slēpties un dodas atvērt durvis. Dzīvoklī ienāk divi šucmaņi, kuri meklē Dimas sievu, ebrejieti Valentīnu. Šucmaņi pratina Dimu un viņu nošauj. Pēc tam šucmaņi aplaupa dzīvokli un to pamet. Valentīna bēg no dzīvokļa un sēro par nogalināto vīru.

Virsnieku ballē valda jautrība un plūst šampanietis. Ballē kopā ar viesiem priecājas Elza. Balles viesu vidū ir arī Valdis virsnieka formā, viņš jūt sirdsapziņas pārmetumus. Elza un Valdis satiekas, un Elza stāsta par to, ka viņai reiz bijusi salauzta sirds, jo Valdis viņas mīļoto Dimu esot iepazīstinājis ar Valentīnu. Elza atzīst, ka tagad viņai Dima ir vienaldzīgs. Elzai aizejot, Valdis ar šucmaņiem pārspriež kara ieguvumus. Šucmaņi stāsta Valdim, ka redzējuši viņa mierlaiku foto kādā ebreju dzīvoklī, kuru aplaupījuši, un stāsta par kādu vīru, kas tur ir slēpis ebreju sievu. Valdis pamet šucmaņus, kuri turpina līksmot. Valdis vienatnē pārdzīvo, ka viņš sadarbojas ar slepkavām, bet cer, ka varēs izglābt draugus.

Rīgas ielas, Alma ved Valentīnu uz kārtējo dzīvokli, kurā paslēpties. Valentīna cenšas aizmirst adreses, kur slēpusies iepriekš, lai neapdraudētu to saimniekus. Pēkšņi uz ielas stūra stāv Elza, kas redz Valentīnu ar Almu. Elza ir pārsteigta, jo bijusi pārliecināta, ka Valentīna gājusi bojā. Vedot Valentīnu pa ielām, Alma lūdzas latgaliski. Alma aizved Valentīnu pie Doktora.

Valdis, kurš grasās bēgt kopā ar atkāpjošos vācu karaspēku, atvadās no Alekseja. Aleksejs vēlas doties līdzi Valdim. Valdis saka, ka Aleksejam jāpaliek, bet viņam pašam jādodas prom.

Valentīna izšuj Doktora mājā, kur viņa ir radusi patvērumu. Doktors sarunājas ar Valentīnu par laika zīmēm.

Pilsētu ir pametis nacistu karaspēks un Valentīna iznāk no slēptuves tukšā pilsētā. Valentīna ir izglābta.

Iestudējumu atbalsta