Pirmo reizi Latvijas Nacionālajā operā ir iestudēts Džuzepes Verdi meistardarbs “Simons Bokanegra”. Šīs operas titulvaronis kļūst par Dženovas dodžu, balsojumā pārspējot aristokrātu Fjesko, taču viņus abus saista ne tikai cīņa par varu, bet arī kāda liktenīga sieviete. Operu “Simons Bokanegra” Džuzepe Verdi sacerēja jau 1857. gadā, tomēr publikas un kritikas īpašu atzinību guva darba otrā redakcija, kas pirmizrādi piedzīvoja 1881. gadā. 21. gadsimtā “Simons Bokanegra” arvien biežāk parādās uz operteātru skatuvēm. Latvijas Nacionālajā operā iestudējums tapis saskaņā ar Stīvena Lolesa (Stephen Lawless) oriģinālrežijas konceptu, tā scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Leslijs Traverss (Leslie Travers), bet horeogrāfe – Linne Hoknija (Lynne Hockney). Šīs britu radošās komandas veidotās izrādes guvušas panākumus nozīmīgākajos pasaules opernamos un festivālos.
1339. gada septembrī dženovieši gatavojas ievēlēt pirmo dodžu. Zeltkalis Paolo Albiāni stāsta savam sabiedrotajam Pjetro, ka iecerējis šim amatam tautā populāro Simonu Bokanegru, kādreizējo korsāru. Bokanegra mīl Mariju Fjesko, kuru viņas tēvs, aristokrāts Jakopo Fjesko, ieslēdzis pilī, kad uzzinājis par Simona un Marijas attiecībās dzimušo bērnu. Ierodas Bokanegra. Paolo pārliecina viņu piedalīties vēlēšanās, argumentējot, ka Fjesko savai meitai neliegs precēties ar dodžu.
Pjetro sapulcina cilvēkus, lai pierunātu atbalstīt Bokanegras kandidatūru.
Pēc pūļa izklīšanas Fjesko, bēdu pārņemts, iznāk no savas pils. Viņa meita Marija ir mirusi. Viņš zvēr atriebties korsāram par Fjesko dzimtai sagādāto negodu. Bokanegra vēlas izlīgt mieru, bet Fjesko sola apžēlošanu vien tad, ja viņam tiks dota iespēja izaudzināt Marijas un Simona atvasi. Bokanegra atzīstas, ka uzticējis savu meitiņu Mariju kādai vecai auklei, kura dzīvojusi netālu no Pizas. Pēc aukles nāves viņa meita esot pazudusi bez vēsts.
Mirkli pirms sapulcējas ļaudis, lai apsveiktu Bokanegru kā dodžu, viņš ieiet Fjesko pilī – un atrod savu mīļoto sievieti mirušu.
1363. gada marts. Jakopo Fjesko pieņēmis vārdu Andrea Grimaldi un kopā ar citiem Simona Bokanegras pretiniekiem plāno dodža gāšanu. Grimaldi ģimene ir adoptējusi bāreni Amēliju, kura savulaik tikusi pieņemta kādā klosterī. Neviens nezina, ka šī jaunava patiesībā ir Marija Bokanegra, dodža meita un Fjesko mazmeita.
Grimaldi pils dārzs pirms saullēkta. Amēlija gaida savu iemīļoto Gabriēli Adorno. Kad Gabriēle ierodas, Amēlija lūdz viņu neiesaistīties politiskās sazvērestībās. Parādās Pjetro, lai ziņotu, ka dodžs vēlas satikt Amēliju. Baidoties, ka Dženovas dodžs viņu piespiedīs precēties ar savu padomnieku Paolo, Amēlija mudina Gabriēli lūgt viņas aizgādnim Andrea atļauju steidzamām laulībām. Fjesko atklāj Gabriēlem, ka Amēlija nav augstdzimušo Grimaldi meita, bet gan tikai adoptēta šajā ģimenē. Gabriēli tas neuztrauc, un Fjesko dod savu svētību drīzām laulībām.
Ienāk Bokanegra. Amēlija uzzina, ka viņš ir apžēlojis Grimaldi ģimenes locekļus, kuri joprojām atrodas trimdā. Jaunā sieviete dodžam atklāj, ka viņa nemīl Paolo, kurš ir tikai cinisks aprēķinātājs. Bokanegram nav vēlēšanās piespiest Amēliju laulāties pret viņas pašas gribu. Šādas laipnības iedvesmota, Amēlija izstāsta, ka tikusi adoptēta. Meitene rāda mātes ģīmetni, kas saglabāta piemiņai, arī Bokanegram ir līdzīgs medaljons. Abi salīdzina attēlus, un Bokanegra saprot, ka Amēlija ir viņa ilgi meklētā meita Marija. Beidzot atraduši viens otru, abi līksmo.
Ierodas Paolo, lai uzzinātu, vai Amēlija viņa precību piedāvājumam ir piekritusi. Bokanegra atbild, ka šīs laulības nav iespējamas. Sākot ienīst Bokanegru, Paolo izplāno, ka Pjetro varētu Amēliju nolaupīt.
Padomes sēžu zāle Dženovā. Dodžs ierosina slēgt mieru ar Venēciju. Viņa runu pārtrauc uz ielas skanošie saucieni. Paolo nojauš, ka nekrietnie plāni varētu būt izgāzušies. Dodžs aizliedz Padomes locekļiem pamest telpu un pavēl atvērt ārdurvis. Zālē ielaužas pūlis, kas vēlas atriebties Gabriēlem Adorno.
Adorno atzīstas, ka ir nogalinājis augļotāju Lorencīno, pie kura tika atrasta sagūstītā Amēlija. Viņas nolaupīšanu esot pasūtījis kāds ietekmīgs cilvēks. Adorno kļūdaini min, ka šī persona varētu būt pats Bokanegra, un grasās viņam uzbrukt. Ierodas Amēlija, kura savu mīļoto aptur, stāstot par nupat piedzīvoto. Pirms viņa paspējusi atpazīt savu nolaupītāju, tauta un dižciltīgie pūlī sāk apvainot viens otru. Bokanegra samierina klātesošos un liek uz nakti apcietināt Adorno. Ļaudis slavē viņa žēlastību. Sapratis, ka par Amēlijas/Marijas nolaupīšanu atbildīgs ir Paolo, Bokanegra viņu uzrunā, dodot uzdevumu atrast vainīgo, pirms tam liekot Dieva priekšā publiski nolādēt nolaupītāju.
Dodža darbistaba pilī. Baidoties no izteiktā lāsta, Paolo prāto, ko dodžs ar viņu izdarīs, kad atklāsies patiesība. Viņš nolemj, ka arī Bokanegram jāmirst – un iepilina indi ūdens kausā, kas paredzēts dodžam. Pjetro ieved apcietinātos Fjesko un Adorno. Paolo mēģina pārliecināt Fjesko nogalināt guļošo Bokanegru. Fjesko nepiekrīt, jo uzskata, ka šāds nogalināšanas veids aptraipīs viņa dzimtas godu.
Cerībā, ka greizsirdīgais Gabriēle Adorno varētu censties nonāvēt dodžu, Paolo viņam iestāsta, ka Amēlija ir Bokanegras mīļākā. Gabriēli tas patiesi sanikno, Amēlijas parādīšanās dodža apartamentos vēl pastiprina viņa aizdomas. Gabriēle apsūdz savu iemīļoto, ka viņa kļuvusi neuzticīga. Amēlija apzvēr savu mīlestību, tomēr baidās atklāt noslēpumu, ka Bokanegra ir viņas īstais tēvs, jo dodžs savulaik nogalinājis Adorno tēvu. Dzirdot, ka Bokanegra tuvojas, Adorno paslēpjas. Amēlija atzīstas dodžam, ka mīl viņa ienaidnieku Adorno. Bokanegra ir vīlies, bet vienlaikus sola šim jaunajam cilvēkam piedot, ja tas atteiksies no saviem plāniem viņam politiski kaitēt.
Bokanegra lūdz Amēlijai doties prom. Dodžs iedzer Paolo saindēto ūdeni un iemieg. No aizsega iznāk Adorno, kurš grasās nodurt Bokanegru, bet no jauna parādās Amēlija un viņu aptur. Bokanegra pamostas un atklāj Adorno, ka Amēlija ir viņa meita. Adorno lūdz piedošanu.
Atskan ļaužu saucieni, kas liecina, ka Paolo ir izdevies sarīdīt pūli, lai gāztu dodžu. Adorno apzvēr aizstāvēt Bokanegru, kurš apsola, ka Gabriēle varēs precēt viņa meitu.
Dodža pilī Dženovas iedzīvotāji svin Bokanegras uzvaru. Paolo tiek notiesāts uz nāvi, jo cīnījies dumpinieku pusē, bet Fjesko tiek atbrīvots no ieslodzījuma. Paolo ceļā uz nāvessoda izpildes vietu sastop Fjesko un atzīstas, ka viņš ne tikai lika nolaupīt Amēliju, bet ir arī saindējis dodžu. Fjesko pārņem šausmas. Ienāk Bokanegra, domājot par Dženovu un iemīļoto jūras ainavu. Bokanegra beidzot atpazīst savu veco ienaidnieku – un atklāj Fjesko, ka Amēlija ir viņa mazmeita. Nožēlas mākts, Fjesko izstāsta Bokanegram par indi.
Tikko salaulājušies, ierodas Adorno un Amēlija. Bokanegra atklāj Amēlijai/Marijai, ka Fjesko ir viņas mātes tēvs, un īsi pirms savas nāves iesaka klātesošajiem Gabriēli Adorno kā savu sekotāju, nākamo Dženovas dodžu. Ļaudis sēro par Simona Bokanegras nāvi.
Iestudējumu atbalsta
Pievienot atsauksmi