Mūsu priekšā ir komponista traģēdija - stāsts par to, cik dārgi viņš maksājis par tiesībām radīt. Miesas un ikedienišķās laimes kārdinājumi, azarts un aizraušanās ar slavu - tas viss kļūst par aizsegu, kas atsvešina mākslinieku no vina sapņa par harmonisko mākslas pasauli - tīru un skaistu. Vienīgi ciešanas un kārdinājumu pārvarēšana ļauj māksliniekam izlauzties sev tuvajā augstajā pasaulē.

Smeldzoši tvīkst gars. Kā radību konvulsijās Čaikovskis lokās sāpēs... Sāpes un lidojums, viens otram blakus būdami, apdedzina savā nesavienojamībā... 

Čaikovskim parādās Dubultnieks, ko pavada dēmonu bars, plēsonīgā aizrautībā vilinot mākslinieku uz miesaskārībām. Sākumā šķiet, ka Dubultnieks ir kāds ļaunais ģēnijs, zemapziņas un aklo, bezjēdzīgo instinktu tumšā balss. Taču Dubultnieka loma ir daudz sarežģītāka. Viņš ne tikai kārdina ar zemisko, bet arī neļauj Čaikovskim ieslīgt pašapmierā, neļauj nodot pašam sevi un gūt apmierinājumu vēl no kā cita, izņemot mākslu, radīšanu. Dēmonu ielaušanās rada Čaikovskī pretošanos. Varoņa izmisums paŗtop tiecībā pēc sapņa, pēc tīrības, pēc pilnīgās mākslas pasaules. Un izpeld gulbju meitenes, kas apburto princi Čaikovski ar skupstu atmodina. Taču ne jau miesaskāre viņu vada - šie uzbudinājuma un uzmākšanās uzliesmojumi ir Dubultnieka stihija. Pār Čaikovski valda izmisums, jo neiespējami ir tuvoties pilnībai - princis ir pati māksla. Ne velti vēlāk viņu redzam pie baleta stiena, pēc vingrinājumiem nonākot lidojuma brīvībā. Tikpat brīvs, maigs, uzticigs un gaišs princis ir savā mīlestībā pret meiteni, no kuras novirzīt viņa uzmanību nav Dubultnieka spēkos. Taču Čaikovskim šo skaistuma vīziju nav lemts sasniegt, tādēļ arī - izmisums. Vismokošākajos brīžos parādās fon Meka, un Čaikovskim dotais diriģenta zizlis pārtop par ceļu uz panākumiem. Parādās līgava... Viņa vilina Čaikovski uz pasaulīgo laimi, kas viņam nav piepildāma un nav arī gribēta, tādēļ līgavas neatlaidība Čaikovskim uzdzen skumjas. Dubultnieks cenšas tās pārvarēt lūgšanā. Taču panākumu un slavas spārni aiznes Čaikovski, un galvā viņam tiek likts zelta vainags, kaut arī no sāpēm tas neglābj. Pūlis te uzgavilē ģēnijam, te neizpratnē nosoda viņu. Dubultnieks atrod aizvien jaunus veidus, kā izbēgt no sāpēm. Tomēr viņa pasniegtā glāze tiek uzreiz atgrūsta, un līgavas plīvurs kā šalle, kas nožņaugusi Aisedoru Dunkani, ved Čaikovski pretim laulībām...

Otrais cēliens - traģiskās atvadas. Apreibusi no tuvības ar jaunekļiem, gultā tīksminās Čaikovska atstātā sieva. Viņai vajadzīgas kaislības. Sadriskātā plivurā, neprātā būdama, viņa vajā Čaikovski. Kopā ar savu meiteni pazūd princis, un aicinoši Itāļu kapričo ritmi sauc uz spēļnamu, kur līksme ir - dzīvība. Azarta bakhanālija pārņem visus, un Čaikovskis, sekodams Dubultniekam, iesiastās šajā kaislību spēlē. Par māksliniekā neiznīdējamo vēlmi radīt, iemiesot garu atmaksa ir neizbēgama. Vispirms bojā iet Dubultnieks, kā izspēlēta kārts nomests no bakhanāliju galda, bet pēc tam - Čaikovskis. Un skulpturālās grupās, kā Mikelandželo vēlīnajās apraudāšanās, sastingst draugi...

(Vladimirs Marancmans, žurnāls Baļet)