Sveiks, skatītāj,

mani sauc Amāls un reiz, sensenos laikos, es biju mazs zēns. Kādu nakti pie mums ar mammu ieradās trīs zinātnieki – Baltazars, kurš ikdienā dzīvo melna marmora pilī, pilnā ar melnām panterām un baltām dūjām; Kaspars, kam pieder maģisku akmeņu lādīte, un Melhiors Es-Visu-Zinu-Labāk Baritons. Viņi devās apciemot kādu bērnu mirdzošām acīm, kas reiz mīlestībā valdīšot pār pasauli. Šim bērnam klausot lauvas un ērgļi, un eņģeļi viņam dziedot miegadziesmas. Tas izklausās patiešām lieliski. Mana mamma saka, ka es arī esot tāds bērns. Viņa saka, ka tādi ir visi bērni – mirdzošām acīm, tie valda, turot rokās savu vecāku sirdis. Viņai ir taisnība. Es esmu tas bērns, kas rotaļājas ar vēju un kuram klausa lauvas. Es esmu tas bērns, kas var izmainīt pasauli. Katru dienu es esmu tas bērns ar savu zvaigzni.

Džana Karlo Menoti viencēliena opera bērniem Amāls un nakts viesi pirmizrādi ar tiešraidi raidsabiedrībā NBC piedzīvoja 1951. gada 24. decembrī.

Opera tiek izpildīta latviešu valodā. Ieteicamais skatītāju vecums – 5-10 gadi. Biļete jāiegādājas katram skatītājam, neatkarīgi no vecuma!

Atļauja operas "Amāls un nakts viesi" publiskajam izpildījumam saņemta no © Edition Wilhelm Hansen AS, Copenhagen / G. Schirmer Inc.

Saturs

Amāls ir zēns, kurš kopā ar visiem ganītu aitas, ja vien nebūtu klibs. Viņš dzīvo kopā ar mammu. Amāls ir zēns ar bagātu iztēli, kamēr viņa mammas vienīgā bagātība ir raizes un dēls. Reizēm viņa domā, ka tas ir viens un tas pats.

Trīs austrumu zinātnieki – Baltazars, Melhiors un Kaspars ir devušies ceļā, lai atrastu bērnu – jaunu valdnieku, kas mīlestībā valdīs pār pasauli. Viņi seko jaunai zvaigznei debesīs. Nakts ir tumša un auksta, tādēļ viņiem nākas lūgt naktsmājas Amāla mātei. Kamēr viņa raizējas, ka rocība neļauj pienācīgi uzņemt smalkos viesus, Amāls noskaidro, ka karaliskās asinis ne ar ko neatšķiras no ganu asinīm, ka ir maģisks akmens, kurš ārstē bezmiegu, ka melnā lakrica ir garšīga, ka… nevajag būt uzmācīgam, tā saka mamma.

Ar pārējo ganu palīdzību tiek sarīkota pienācīga uzņemšana. Kamēr viesi atpūšas, Amāla māte uzdod retorisku jautājumu – vai tie, kas dzīvo pārpilnībā, spēj patiesi novērtēt to, kas viņiem pieder? Varbūt ir citi, kam tas noderētu vairāk?

Zinātnieku pavadonis, pēkšņi pamodies rīta agrumā, skaļi un uzstājīgi apgalvo, ka māte ir gribējusi nozagt jaunajam valdniekam domātās dāvanas.

Amāls aizstāv māti, solīdams sadot pa zobiem un ielauzt pauri katram, kas iedrošināsies māti apvainot – tas nav nabaga klibais Amāls, kam stāsta sākumā bija jāpaļaujas uz ubagu dāvanām. Bet varbūt tas ir tieši tas pats Amāls – tas, kuram ir sava taisnība un gluži vienalga, ko domā citi. Amāls, kurš, kā izrādās, var staigāt. Tā ir dāvana no brīnumainā bērna – stāvēt pašam uz savām kājām.

Atstājot mātes pieskatīšanai savus bērnības iztēles rotaļu biedrus, Amāls dodas līdzi Baltazaram, Melhioram un Kasparam, lai arī pats pasniegtu dāvanu jaunajam pasaules valdniekam. Jo arī stāsts par dāvanu var būt dāvana.