Augstmanim Donam Žuanam, šķiet, ir viss: izskats, nauda, pils un, protams, – sievietes pārpārēm. Pavedinātājs, ne mīlnieks. Pašpārliecināts un vienīgi sev lojāls blēdis, kura harismai un romantiskās eksistences valdzinājumam tik bezspēcīgi ļaujas apkārtējie. “Cilvēks, kuru visi apskauž, ir supervaronis… Tiešām? Kas vispār mūsdienās nodrošina nemirstību?” jautā baleta jauniestudējuma Dons Žuans koncepcijas autori – kubiešu izcelsmes horeogrāfs, dejotājs Hulio Arosarena, kā arī dramaturģe, horeogrāfe un dejotāja Valentīna Turku no Slovēnijas – 230 gadus pēc Volfganga Amadeja Mocarta un libretista Lorenco da Pontes ikoniskās operas Dons Žuans pasaules pirmizrādes.

Apvienojot rūpīgi izvēlētas muzikālās partitūras no V. A. Mocarta operas ar Friderika Šopēna Variācijām par tēmu La ci darem la mano, kā arī labi zināmajiem operas tēliem piepulcējot klāt jaunus – Astoņas tumšas ēnas un ar diženu skaistumu apveltīto Viņu no citas pasaules, – ir tapis oriģināls, jutekliski izsmalcināts un provokatīvs skatuves mākslas darbs neobaroka stilistikā, kas, iespējams, pirmoreiz ļaus skatītājiem ielūkoties pasaulslavenā siržu lauzēja zemapziņas spoguļos.

Saturs

I CĒLIENS

Aizsedzis seju ar masku, dons Žuans sniedz tīkamu juteklisko baudījumu donnai Annai. Pēkšņi viņš izdzird tuvojamies Komandoru, donnas Annas tēvu, un mēģina, viņa nepamanīts, aizlavīties projām, taču abi saskrienas. Vīri metas cīniņā, kas beidzas ar Komandora nāvi. Notiekošo vēro Astoņas tumšas ēnas.

Pamesta viena, donna Anna joprojām meklē savu noslēpumaino mīļāko, kas steigā nozudis, taču ar šausmām ierauga savu tēvu mirušu. Viņas skatam pazibējušas vien bēgošās personas – iespējamā slepkavas – rokas aprises. Pamanījis donnu Annu raudam, viņas saderinātais dons Otavio steidzas mīļoto mierināt.

Dona Žuana kalps Leporello žēlojas savam kungam par smagajiem darba apstākļiem un arvien pieaugošo pienākumu skaitu. Viņu sarunu negaidīti pārtrauc donna Elvīra, Dona Žuana bijusī mīļākā. Augstmanis pamet istabu, pilnībā ignorējot atnākušo.

Redzot, ka donna Elvīra patiešām ir iemīlējusies donā Žuanā, Leporello nodemonstrē viņai ironisku priekšnesumu par kunga neskaitāmajām romantiskajām uzvarām, tādējādi cenšoties pierādīt, ka dons Žuans nav viņas mīlestības vērts. Donna Elvīra ar katru mirkli kļūst aizkaitinātāka, apjaušot visu patiesību par dona Žuana neizvēlīgo dabu, un sadusmota aiziet.

Leporello un dons Žuans satiekas pie baznīcas, kur viņi sastop Cerlīnu, vienkāršu zemnieku meiteni, viņas līgavaini Mazeto, kā arī bariņu draugu, kuri kopā svin Cerlīnas un Mazeto kāzu tuvošanos. Jaunās meitenes naivuma savaldzināts, dons Žuans vēlas Cerlīnu pavedināt un pavēl Leporello novērst Mazeto uzmanību, kamēr pats ļausies flirtam ar puiša iecerēto baznīcas otrā pusē. Donna Elvīra ir ceļā uz kapsētu, kad pēkšņi abus pamana. Viņa brīdina saderināto Cerlīnu, ka dons Žuans ir nelietīgs krāpnieks. Ieradusies Komandora bērēs, donna Elvīra cenšas pārliecināt donnu Annu un donu Otavio, ka mirušā vīra slepkava, visticamāk, ir dons Žuans. Augstmanis savu vainu noliedz, aizbildinoties, ka donna Elvīra būs zaudējusi prātu greizsirdības dēļ.

Tomēr smagā apsūdzība ir mudinājusi donnu Annu un viņas līgavaini aizdomāties, un viņi pieprasa no dona Žuana atbildi. Dons Žuans saprot, ka ir iekļuvis lamatās, un vēlas mukt. Parādās Astoņas tumšas ēnas.

Donam Žuanam aizbēgot, donna Anna jūtas satriekta, jo augstmaņa aprisēs tikko ir atpazinusi savu noslēpumaino mīlnieku no tēva dzīvībai liktenīgās nakts.

Izbēdzis no atriebīgās kompānijas nagiem, dons Žuans atgriežas savā namā. Astoņas tumšas ēnas arī ir klāt. Brīdī, kad dons Žuans sācis apšaubīt savu rīcību pēdējo notikumu gaismā, viņa zemapziņā parādās viņa sievišķības un mīlestības ideāla vīzija vārdā Viņa, atspoguļojot dona Žuana būtību un aizskarot viņa dvēseles dziļumus.

Apskaužot dona Žuana panākumus un nikns uz Cerlīnu par aizlavīšanos kopā ar krāpnieku, Mazeto mēģina savu topošo sievu pārmācīt. Ja vēlas, Mazeto varot viņu kaut sist, taču Cerlīna turpina apgalvot, ka nav vainīga.

Jaunās lēdijas no svinētāju kompānijas nododas poliamoriem dzīves priekiem, bet Mazeto draugi dodas meklēt donu Žuanu ar mērķi sodīt viņu par amorālo rīcību. Te pēkšņi ierodas donna Elvīra, donna Anna, dons Otavio un apsūdz donu Žuanu slepkavībā. Kamēr pūlis veltīgi cenšas viņu ielenkt, dons Žuans ironiski noraida visas pret viņu vērstās apsūdzības.

Kad dons Žuans sācis pārdomāt savu neseno rīcību, parādās Viņa.

II CĒLIENS

Leporello un donam Žuanam ir izdevies glābties no pūļa. Kunga nokaitināts, Leporello vēlas pamest savu darbu, taču dons Žuans vēršas pie viņa un iepazīstina ar jauno plānu, kā savaldzināt donnu Elvīru ar mērķi salabt ar viņu pa labam. Leporello un dons Žuans samainās drēbēm, tādējādi it kā pieņemot viens otra personību.

Dons Žuans stāv malā, tikmēr Leporello, kurš, starp citu, ir iemīlējies donnā Elvīrā, izliekas dziedam serenādi zem viņas loga. Pārliecināta par dona Žuana nožēlu, dona Elvīra vēlas aicināt viņu (patiesībā Leporello) savās istabās.

Mazeto un viņa draugiem ir izdevies uzmeklēt ceļu līdz dona Žuana atrašanās vietai, un visi metas kautiņā. Dons Žuans piekauj Mazeto un nozūd.

Cerlīna ierauga Mazeto guļam uz grīdas. Viņš izstāsta, ka Leporello (īstenībā dons Žuans) ir piekāvis viņu, un Cerlīna apsola dziedēt mīļotā brūces ar mīlestību. Uzzinājusi par kārtējo dona Žuana nodevību, donna Elvīra vēlas atriebties. Kad viņa ir sameklējusi Leporello, par kuru domā, ka tas ir dons Žuans, Leporello klātesošo priekšā noņem masku. Dons Žuans visus ir piemuļķojis ‒ atkal.

Atgriezies savā pilī, dons Žuans pavēl Leporello sagatavot visu nepieciešamo svinīgām vakariņām. Tumšās ēnas ieskauj donu Žuanu arvien ciešāk, taču viņa uzvedība joprojām ir ignoranta un neapdomīga.

Lēnām sāk pulcēties vakariņu viesi, un dons Žuans aicina savu grezno, snobisko kompāniju pievienoties dzīrēm. Negaidīti parādās Viņa – apstādina laiku, noguļas uz galda un, sniedzot donam Žuanam pretī roku, pauž hipnotisku skaistumu un brīvību, kas ir ārpus viņa saprašanas robežām.

Svinību kulminācijā dons Žuans negaidīti tiek ierauts cīņā ar tumšas matērijas ēnu radījumiem; viņš apjēdz, ka pastāv kas varenāks par viņu pašu un ka izvairīties no sava liktens nav iespējams. Atmaksas diena beidzot ir pienākusi. Tumsa pārklāj it visu, piespriežot donam Žuanam nebeidzamas mocības.

Kad viss zudis nebūtībā, kā mūžīgs mīlestības iemiesojums atkal parādās Viņa, un iestājas kāda cita – dziļi nozīmīga dimensija…