LATVIJAS NACIONĀLĀ OPERA

Jūnija vārds

ANSAMBLIS ir tāds operas numurs, kurā kopā vienlaikus dzied vairāki solisti. Izšķir dažādus ansambļa veidus. Duets ir tāds ansamblis, kurā kopā dzied divi solisti. Parasti duetus operās dzied mīlētāji, paužot viens otram savas kvēlās jūtas. Trio ir ansamblis, kurā kopā dzied trīs solisti, kvartets – četri, kvintets – pieci, sekstets – seši solisti.

................................................................................................................................................................................................................

Maija vārds

SOLISTS ir dziedātājs, kurš uz skatuves dzied noteiktu lomu vai kāda posma galveno partiju. Operas solistus iedala pēc dažādiem balss tipiem.

Soprāns ir augstākā sieviešu balss. Ļoti virtuozus un sevišķi augstus soprānus dēvē arī par koloratūrsoprāniem. Parasti soprāniem uztic galvenās sieviešu lomas – mīlētājas, princeses, burves, dievietes un vienkāršas meitenes, kam jāizdzied prieks, bēdas un mīlestība.

Mecosoprāns ir vidēji augsta sieviešu balss. Šim balss tipam raksturīgs silts, spēcīgs tembrs, un parasti mecosoprāni dzied vecāku sieviešu lomas, otrā plāna lomas vai ne tik jaukas operu varones. Tomēr reizēm komponisti mecosoprāniem uztic arī galvenās lomas, piemēram, viena no visslavenākajām mecosoprāna lomām ir Karmena.

Kontralts ir zemākā sieviešu balss. Tā kā dabā tāda ir visai reti sastopama, arī operā kontraltam paredzētu lomu ir ļoti maz.

Tenors tradicionāli ir augstākā vīriešu balss, kam uztic varoņu, mīlētāju un prinču lomas. Retāk sastopams kontrtenors – ļoti augsta vīriešu balss, kas pēc skanējuma līdzinās zemai sieviešu balsij un kuru mūsdienās galvenokārt var dzirdēt baroka operu (t. i., 18. gadsimta pirmās puses operu) iestudējumos.

Baritons ir vidēji zema vīriešu balss. Līdzīgi kā sieviešu balsu dalījumā, arī baritoni lielākoties dzied draugu, vecāku vīriešu vai negatīvu personāžu lomas, taču arī šeit sastopami izņēmumi.

Bass ir zemākā vīriešu balss. Basi parasti uz skatuves ir tēvi vai pavisam veci vīri, dažādi mistiski spēki vai visvarenākie dievi, burvji un valdnieki.

.................................................................................................................................................................................................................

Aprīļa vārds

UVERTĪRA ir muzikāls orķestra skaņdarbs, ar kuru parasti sākas operas izrāde. Galvenais uvertīras uzdevums ir sagatavot klausītāju noteiktai emociju gammai, iepazīstināt ar operas mūzikas galvenajām tēmām, ar galvenajiem operas tēliem un to raksturiem. Par uvertīru sauc arī patstāvīgu skaņdarbu orķestrim.

.................................................................................................................................................................................................................

Marta vārds

DIRIĢENTS ir cilvēks, kurš vada orķestri vai kori. Bez diriģenta līdzdalības tik daudziem mūziķiem un dziedātājiem būtu gandrīz neiespējami spēlēt un dziedāt kopā. Izrādes laikā diriģents gandrīz vienmēr stāv orķestra bedrē pie diriģenta pults, no kurienes viņš redz gan orķestri, gan uz skatuves notiekošo, bet viņam aiz muguras paliek skatītāju zāle. Dažās izrādēs (kā baleta „Romeo un Džuljeta” iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā) diriģents kopā ar orķestri var atrasties arī uz skatuves, tomēr diriģents nekad nešķiras no sava orķestra. Diriģentam labajā rokā parasti ir zizlis, ar kuru tiek rādīts mūzikas ritms. Vislabākos diriģentus dažkārt mēdz dēvēt par maestro (it.val. – meistars).

Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents kopš 2009.gada ir lietuvietis Modests Pitrens.

................................................................................................................................................................................................................

Februāra vārds

ĀRIJA ir termins, ar kuru parasti apzīmē noslēgtu lirisku skaņdarbu solobalsij, retos gadījumos vairākām balsīm ar vai bez instrumentāla pavadījuma. Par āriju mēdz dēvēt gan neatkarīgu skaņdarbu, gan daļu no operas, oratorijas, kantātes vai cita liela skaņdarba.

Termins tiek lietots arī instrumentālajā mūzikā, īpaši 17.un 18.gadsimtā, norādot uz skaņdarbu, kurš ticis veidots pēc vokāliem principiem. Tāpat termins var tikt attiecināts uz deju mūzikas skaņdarbu. Tāpat kā angļu valodas vārds air, arī termins aria var nozīmēt melodiju. Vārds „ārija” ar nozīmi „gaiss, atmosfēra” cēlies no latīņu valodas, bet vārda saknes meklējamas grieķu valodā. Mūsdienu vokālās mākslas zinātnieki 17.gadsimta un dažām 18.gadsimta ārijām, kā arī nelieliem vokāliem skaņdarbiem izveidojuši speciālu terminu – arie antiche.

Ārija ir arī sieviešu vārds, un visas šī vārda īpašnieces šomēnes svin vārda dienu.

...............................................................................................................................................................................................................

Janvāra vārds

LIBRETS Operas pamatā ir literārs sižets, ko sauc par libretu. Šaurākā izpratnē librets ir teksta materiāls operai, oratorijai, operetei, mūziklam vai kantātei, tomēr paplašinātā izpratnē par libretu tiek dēvēts arī baleta vai pantomīmas scenārijs. Libreta jēdziens cēlies no itāļu valodas (libro = grāmata), un sākotnēji ar to tika apzīmēta „grāmatiņa” (libretto). Kaut pats jēdziens parādījās jau 18.gadsimta sākumā, tikai 19.gadsimtā tas pamazām kļuva vispārpieņemts un plaši lietots.

Libreta vēsture cieši saistās ar operas vēstures attīstību. Tomēr mūzikas un teksta jeb komponista un libretista attiecības laika gaitā vienmēr ir mainījušās. Līdz 18.gadsimtam Francijā un Itālijā libretisti bija augsti cienīti mākslinieki, kuri paši par sevi bija atzīti un cienīti dzejnieki. Pazīstamākais tā laika libretists bija Pjetro Metastāzio (Pietro Metastasio), kura libreti ne vien tika apspēlēti daudzu komponistu mūzikā, bet dažkārt nonāca pat uz teātru skatuvēm. Laika gaitā izkristalizējās libretistu saistība ar mūziku un komponistiem. Romantisma laikā daži komponisti libretus sacerēja paši, piemēram, Rihards Vāgners visiem saviem darbiem libretus ir rakstījis pats. Tomēr gadījumi, kad literārais un dramaturģiskais sižets veiksmīgi savijas libretā un vēl tiek pienācīgi muzikāli interpretēts, ir uzskatāmi vairāk par izņēmumu.

Vēsturē visslavenākā ilgstošā libretista un komponista sadarbība bija starp komponistu Volfgangu Amadeju Mocartu (Wolfgang Amadeus Mozart) un libretistu Lorenco da Ponti (Lorenzo Da Ponte) un komponistu Džuzepi Verdi (Giuseppe Verdi) un viņa libretistu Arigo Boito (Arrigo Boito).

Mocarta laikos libretists sabiedrībā tika pat vairāk ieredzēts par pašu komponistu, kas jaušams arī pēc vārda burtu izmēra un lieluma uz teātra plakātiem. Pēcāk gan situācija vērsās par labu komponistiem, kas saglabājies un redzams arī mūsdienās, kad kā operas autors afišās parasti tiek minēts tikai komponists (piemēram, V.A.Mocarta „Burvju flauta”). Tomēr arī mūsdienās sastopami tādi piemēri, kur komponists un libretists tiek minēti kā līdztiesīgi autori, lielākoties angliski runājošajās valstīs (piemēram, R.Štrausa un H.Hofmanštāla „Rožu kavalieris”).

.................................................................................................................................................................................................................

Decembra vārds

KORIS ir dažādās balsīs dziedošu cilvēku kopums, kurā katru balss grupu (altus, soprānus, tenorus, basus) pārstāv vairāki dziedātāji. Kora jēdziena vēsture meklējama jau 17. un 18.gadsimtā, kad ar kori apzīmēja atsevišķu dziedošu cilvēku grupu/kopumu, lai gan pašos pirmsākumos kora jēdziens aptvēra visu muzicējošo cilvēku kopumu kā vienotu veselumu, neizšķirot dziedātājus atsevišķi.

Pastāv dažādi koru veidi, piemēram, ir jauktie kori, kuros gan sieviešu, gan vīriešu balsu grupas ir pārstāvētas vienā korī. Šajā koru kategorijā ietilpst arī zēnu kori, kuros pārstāvētas tenora un basa balsu grupas.  Tāpat populāri ir arī vienādo balsu kori, piemēram, sieviešu, bērnu un vīriešu kori.  Pastāv arī jauktie kori kopā ar orķestri. Atkarīgi no dziedātāju kopskaita korī izšķir kamerkorus (15-30 dalībnieki) un lielos korus.

Pastāv arī īpašs mūzikas novirziens, kuru dēvē par koru mūziku, un kura tiek dziedāta vienīgi kora izpildījumā. Kora mūzika var būt vienbalsīga vai daudzbalsīga, ar instrumentālo pavadījumu vai a capella (bez patstāvīga muzikālā pavadījuma).  Ja kādā balss grupā ir viens vai, augstākais, divi solisti, šādu grupu nesauc vairs par kori, bet par vokālo ansambli.

Latvijā ir vairāki profesionāli kori - Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Latvijas Nacionālās operas koris, Latvijas Radio koris, Rīgas kamerkoris "Ave Sol".

Tikai retā Latvijas Nacionālās operas izrāde ir iedomājama bez kora dalības, tomēr reizēm komponists ir paredzējis operu tikai atsevišķām solistu balsīm. Kad 1918.gadā Rīgā darbību sāka profesora Jāzepa Vītola dibinātā Latvju opera, tika organizēts arī Operas koris. Starp slavenākajiem LNO kormeistariem, kuru darbības laikā koris sasniedzis īpašu māksliniecisku kvalitāti, bijuši Pauls Jozuus, Teodors Kalniņš un Haralds Mednis, ar kori dažādos laika posmos veiksmīgi strādājuši arī Rūdolfs Vanags, Ansis Alberings, Juris Radiškevičs, Ilgvars Matrozis, Vilmārs Vasulis, Edgars Račevskis, Jānis Zirnis, Mārcis Katajs, Didzis Kauliņš, Normunds Vaicis, Mārtiņš Ozoliņš, Andris Veismanis u.c. Kopš 2006.gada LNO galvenais kormeistars ir Aigars Meri. Vairāk par Operas kori lasiet šeit.

..................................................................................................................................................................................................................

Novembra vārds

ORĶESTRIS ir salīdzinoši liels instrumentāls ansamblis. Vārds orķestris ir cēlies no grieķu vārda orchēstra, ar kuru grieķi apzīmēja laukumu, kurā darbojās koris sengrieķu teātrī. Pastāv vairāki orķestra veidi. Simfoniskais orķestris sastāv no trīs galvenajām mūzikas instrumentu grupām – stīgu instrumentiem, pūšaminstrumentiem un sitaminstrumentiem (piemēram, Latvijas Nacionālās operas orķestris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas Simfoniskais orķestris). Stīgu orķestra sastāvā ir tikai stīgu instrumenti (viens no slavenākajiem piemēriem ir orķestris Kremerata Baltica), bet pūtēju orķestris tiek veidots no pūšaminstrumentiem un sitaminstrumentiem (Profesionālais pūtēju orķestris „Rīga”). Savukārt par kamerorķestri parasti sauc pavisam neliela sastāva orķestri, kurā pārstāvētas visas instrumentu grupas (Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga”, Vidzemes kamerorķestris).

Orķestra muzikālo priekšnesumu lielākoties vada diriģents, bez kura neviens orķestris nevar pastāvēt, tomēr var būt arī izņēmuma gadījumi, kad diriģenta lomu uzņemas solists vai dažkārt arī orķestra koncertmeistars.

Visa opermūzika tiek iedalīta vokālajos un orķestra numuros. Orķestris parasti atskaņo uvertīras, operu ievadus, starpspēles starp cēlieniem un baletmūziku.

Latvijas Nacionālās operas orķestrī spēlē vairāk nekā 100 mūziķu, un mūsu orķestra repertuārā ir vairāk nekā 50 stilistiski dažādu operu un baletu no baroka līdz laikmetīgās mūzikas jaundarbiem. Orķestris uzstājas ap 250 reižu sezonā. Radošus panākumus LNO orķestris ir guvis kopā ar šobrīd visā pasaulē slaveno maestro Andri Nelsonu un tādiem izciliem viesdiriģentiem kā Mariss Jansons, Mstislavs Rostropovičs, Tadeušs Voicehovskis, Zbigņevs Graca, Korneliuss Meisters un Džulians Reinoldss. Šobrīd LNO galvenais diriģents ir Modests Pitrens.

...................................................................................................................................................................

Oktobra vārds

BALETS ir īpašs skatuves dejas un pantomīmas veids, kas tiek dejots mūzikas pavadījumā. Klasisko baletu viegli atpazīt pēc puantēm jeb speciālām kurpītēm, kas balerīnām ļauj dejot uz pirkstgaliem. Balets tiek saukts arī par klasisko deju, un tam ir gara rašanās vēsture, par kuru vēsturnieki nav vienisprātis.

Par baleta pirmsākumiem daudzi vēsturnieki uzskata 1581.gadu, kad Francijas karaļa galmā notika baleta Ballet Comique de la Reine (Karalienes Komiskais balets) pirmizrāde. Citi domā, ka balets radies krietni agrāk – jau 1489.gadā, kad kāda Bergoncio di Botas (Bergonzio di Botta) baleta izrāde tika iestudēta par godu Itālijas pilsētas Milānas valdnieka kāzām, un tikai pēc tam šis jaunais mākslas žanrs nonācis Francijā, kur turpinājis ilgu un sarežģītu pilnveidošanās ceļu. Tajā laikā balets vēl nepastāvēja kā atsevišķa mākslas forma, un pirmie baletdejotāji nevarēja lepoties ar tādām prasmēm kā mūsdienu dejotāji. Baleta pirmsākumos skatuves deja līdzīgi teātra mākslai bija tikai vīriešu priekšrocība. Visstraujāko uzplaukumu baleta māksla piedzīvoja Parīzē 17.gadsimta beigās un 18.gadsimtā, lielā mērā pateicoties Francijas karalim Luijam XIV jeb Saules karalim, kurš bija aizrautīgs un lielisks baletdejotājs, un franču baletdejotājam un horeogrāfam Žanam Žoržam Novēram (Jean-Georges Noverre).

Austrumeiropā pirmie soļi baleta vēsturē tika sperti cara Pētera I laikā ar itāļu un franču baleta uzvedumiem. 19.gadsimtā šis žanrs strauji attīstījās Krievijā, Itālijā un nedaudz vēlāk – arī Dānijā.

Balets, kā jebkurš cits dejas veids nevar pastāvēt bez mūzikas. Arī baleta mūzika veidojās kā patstāvīgs žanrs. 19. un 20.gadsimtā tieši krievu komponisti kļuva slaveni ar savu baletmūziku. Šajā laikā tapa tādi šedevri kā Pētera Čaikovska „Gulbju ezers”, „Apburtā princese”, „Riekstkodis”, Igora Stravinska „Ugunsputns”, „Petruška”, kā arī virkne citu izcilu meistardarbu.

LNO baleta trupa ir vienīgā profesionālā šāda veida trupa Latvijā. Iepazīt baleta mākslu rīdzinieki varēja 19.gadsimta sākumā, kad to Rīgā pārstāvēja sava laika slavenākie meistari. Pirmais latvietis, kurš apguva baleta mākslu profesionālā līmenī un kā dejotājs strādāja Rīgas pilsētas pirmajā teātrī, bija Mārtiņš Kauliņš. Viņš kļuva populārs kā deju pedagogs un baletmeistars, iestudējot dejas latviešu teātru uzvedumiem. Par Latvijas baleta dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1922.gada 1.decembris, kad vērts priekškars pirmajai pilnmetrāžas izrādei – pēc Mariusa Petipā 1885.gada Pēterpils izrādes parauga iestudētajai P.L.Herteļa „Veltīgajai uzmanībai”, tomēr baleta trupas veidošanās sākusies jau vairākus gadus agrāk. 

Latvijā profesionālus baletdejotājus sagatavo Rīgas horeogrāfijas vidusskola, kur mācījušies tādi pasaulslaveni baletdejotāji kā Mihails Barišņikovs, Māris Liepa un Aleksandrs Godunovs. Dažādas studijas piedāvā baleta noslēpumos ielūkoties arī citiem interesentiem.

............................................................................................................................................................................................................. 

Septembra vārds

OPERA ir tāds teātra veids, kur  dziedātāji un mūziķi iestudē izrādi, kurā visi notikumi tiek izspēlēti dziedot. Teksts un mūzika ir vienlīdz svarīgi. Opera ir viens no nozīmīgākajiem mūzikas žanriem Rietumu kultūrā, bet īpaši operas veidi ir sastopami arī Austrumos. Piemēram, visā pasaulē slavena ir ķīniešu opera, kas ar īpatnējo dziedāšanas veidu ļoti atšķiras no mums zināmās operas.

Vārds "opera" cēlies no itāliešu valodas un nozīmē "darbs". Arī latīņu valodā, no kuras savukārt radusies itāliešu valoda, "opera" nozīmē "darbi".

Pirmās operas tika sacerētas Itālijā 16.gadsimta sākumā, tāpēc Itāliju reizēm dēvē par operas dzimteni. Pirmais operu komponists bija Jakopo Peri, kurš sacerēja operu "Dafne". Tā gan līdz mūsdienām nav saglabājusies. 18.gadsimta slavenākie operu autori bija Georgs Fridrihs Hendelis un Volfgangs Amadejs Mocarts, bet 19.gadsimts bija īsts operas ziedu laiks, kad mūziku šajā žanrā sacerēja Džuzepe Verdi, Džoakīno Rosīni, Džakomo Pučīni, Rihards Vāgners, Žils Masnē, Šarls Guno, Žoržs Bizē,  Pēteris Čaikovskis, kā arī daudzi citi itāliešu, franču, vācu un krievu komponisti. Latviešu opera ir krietni jaunāka par savām ārzemju māsām - pirmā latviešu opera ir "Baņuta", ko sacerēja Alfrēds Kalniņš un kuras pirmizrāde notika 1920.gadā.

Lai gan operā galvenā ir dziedāšana, līdzās mūzikai tajā sastopami arī citi mākslas veidi: vizuālā māksla (mākslinieki zīmē dekorācijas un kostīmu skices), dramatiskais teātris (profesionāli dramaturgi raksta operas scenāriju - libretu) un deja.

Izrādes galvenokārt notiek operas namā, bet reizēm var noskatīties izrādes arī brīvdabā, sevišķi dažādu vasaras festivālu ietvaros. Izrādēs piedalās operas solisti (dziedātāji ar visskaistākajām balsīm), koris un orķestris, mīmisti un reizēm arī dejotāji. Operas izrādi vada diriģents, kura norādēm klausa visi izrādes dalībnieki.