Violetas Valerī namā valda skaļa līksmība: pielūdzēji svin viņas atveseļošanos. Viesu pulkā ir arī Alfrēds Žermons, kurš nesen iebraucis Parīzē no provinces. Viņš jau sen iemīlējis Violetu no tālienes. Viņa kvēlās jūtas izraisa klātesošo izbrīnu un zobgalības. Atbildot uz viesu lūgumu, Alfrēds uzsauc tostu mīlestībai un dzīvespriekam.
Blakus zālē atskan valša ritmi. Viesi traucas turp. Violetai pēkšņi kļūst slikti, Alfrēds paliek pie viņas. Viņš dedzīgi cenšas pārliecināt Violetu mainīt dzīvesveidu, uzticēties viņa jūtām. Sākumā Violeta viņu izsmej un liek aizmirst jūtas pret viņu. Taču šķiroties dāvina viņam kamēlijas ziedu, sarunājot tikšanās laiku nākamajā dienā.
Viesi izklīst. Palikusi viena, Violeta saviļņota atceras Alfrēda mīļos vārdus un prāto, vai viņš varētu būt tas vīrietis, kas liktu viņai mainīt vieglprātīgo dzīvesveidu. Pēc šaubu mirkļa Violeta tomēr saprot, ka tas būtu muļķīgi: viss, ko viņa vēlas ir brīvība un hedoniskas baudas.
II CĒLIENS
1. aina
Violeta un Alfrēds devušies prom no Parīzes, lai izbaudītu divatni ārpilsētas mājā. Te, lauku klusumā, viņi ir laimīgi. Bezrūpīgos Alfrēda sapņus pārtrauc istabene Anīna, kas nejauši izpļāpājas, ka Violeta pārdod savas dārglietas. Satriekts un pazemots, Alfrēds dodas uz Parīzi, lai sadabūtu naudu pats.
Meklējot Alfrēdu, ienāk Violeta, viņa izklaidīgi pārskata saņemtās vēstules. Vienā no tām ir ielūgums uz balli pie draudzenes Floras. Pēkšņi ierodas Alfrēda tēvs - Žoržs Žermons, kurš pārmet Violetai, ka tā iznīcina viņa dēlu, grauj ģimenes reputāciju un tādējādi apdraud Alfrēda jaunākās māsas gaidāmās laulības. Viņš pieprasa, lai Violeta pamet Alfrēdu. Viņa ir izmisumā: mīlēt Alfrēdu ir viņas dzīves vienīgā jēga, un ilgi viņa nedzīvos, slimība ir neārstējama. Viņa lūdz Žermonam neprasīt no viņas tik lielu upuri, tomēr galu galā piekrīt - viņa upurēs savu laimi.
Kad Žermons ir aizgājis, viņa raksta Alfrēdam atvadu vēstuli un gatavojas doties uz Parīzi. Atgriezies Alfrēds ir pārsteigts par Violetas satraukumu un asarām - viņa kaislīgi lūdz sevi mīlēt, tad aizsteidzas prom.
Pēc Violetas aiziešanas Alfrēds atrod vēstuli. Tā viņu satriec. Žermons aicina dēlu atgriezties dzimtajā Provansā pie ģimenes, bet dēls neklausās viņā. Nejauši ieraugot Floras sūtīto ielūgumu, Alfrēds ir pārliecināts, ka Violeta viņu pametusi uz visiem laikiem, lai atgrieztos savā frivolajā Parīzes dzīvē. Greizsirdības uzliesmojumā viņš steidzas viņai pakaļ, lai atriebtos par nodevību.
2. aina
Floras apartamentos notiek „spāņu suareja" un valda vispārēja jautrība. Pie kāršu galda starp spēlmaņiem ir arī Alfrēds, kurš izliekas nemanām Violetu, kad tā ierodas barona Divāla pavadībā. Barons izaicina Alfrēdu uz kāršu spēli un zaudē. Kad viesi aizgājuši uz ēdamistabu, Violeta pasauc Alfrēdu malā un lūdz viņam aiziet, lai neizceltos skandāls. Viņš atsakās aiziet bez viņas. Izmisīgi mēģinot turēt Alfrēdam tēvam doto solījumu, Violeta samelo, ka atkal ir iesaistījusies attiecībās ar Divālu. Aklā niknumā Alfrēds sapulcina visus viesus un pazemo Violetu, iemetot viņai sejā vinnēto naudu - nu viņš ir viņai samaksājis par mīlestību. Žermons ierodas tieši laikā, lai visu redzētu. Barons Divāls izsauc Alfrēdu uz divkauju.
III CĒLIENS
Sešus mēnešus vēlāk. Violeta ir ciešanu un slimības salauzta. Draugu pamesta, viņa lēni mirst. Doktors Grenvils pasaka Anīnai, ka viņas kundze neizturēs ilgāk par šo vakaru, bet Violetai viņš vēl cenšas dot cerību. Taču viņa liek kalponei izdalīt naudu nabagiem un, palikusi viena, pārlasa Žermona vēstuli. Alfrēda tēvs raksta, ka barons Divāls divkaujā ticis ievainots, bet drīz atveseļosies, ka Alfrēds ir aizceļojis uz ārzemēm, bet no tēva vēstules uzzinājis visu patiesību par Violetas uzupurēšanos. Žermona vēstule Violetu pārliecina, ka Alfrēds drīz atgriezīsies, viņa tikai baidās, ka būs jau par vēlu.
Iesteidzas satrauktā Anīna. Viņa paziņo, ka Alfrēds ir atgriezies. Viņš iesteidzas iekšā un lūdz Violetai piedošanu. Mīlētāju laime ir liela un patiesa, viņi sapņo atstāt Parīzi pavisam un sākt jaunu dzīvi. Violeta mēģina apģērbties, taču spēki viņu atstāj. Prieks mijas ar izmisumu: viņa nevēlas mirt, kad laime ir tik tuvu! Ienāk Žermons, kurš ieradies, lai beidzot dotu svētību abiem mīlētājiem. Taču tā vairs nespēj slimnieci glābt. Ar pēdējiem spēkiem Violetas metas Alfrēda skāvienos un nokrīt mirusi.



















Mana milaka opera!
29-04-2010 Ilze
Interesanti, kāpēc tikai viena atsauksme? Tiešām, nevienam vairāk nav paticis??? Ko citi skatītāji domā par 2.cēlienu???
30-04-2010 Marta
Ja uzzinu, ka režisors ir Andrejs Žagars, es zinu, ka izrādi neapmeklēšu. Negribu vilties, kā pēc "Karmenas". Žēl, bet fakts!
13-05-2010 Elīza
Ļoti žēl, ka viena no labākajām operām ir pievienojusies Žagara izbojāto izrāžu virknei. Domāju, ka jebkurš inteliģents cilvēks, kam ir kaut neliela saprašana šajā jomā, sēnalas atpazīst par sēnalām. Skumjš fakts, ka LNO nav nevienas klasiskas operas izrādes, visas izķēmotas līdz nepazīšanai. Ļoti tiek gaidīts jauns LNO direktors. Paldies A.Leimanim, kas neļauj mūsu baletam nolaisties līdz tādam līmenim.
14-05-2010 Alma
Man gan "Traviata" tīri labi patīk. 2. cēliens, protams, ir nejēdzīgs, kaut gan sākums ir brīnišķīgs, bet uz beigām gan.. Bet 1 un 3 man patīk, ļoti skaisti - viss, skatuve, tērpi, dziedātāji un arī režijai nav ne vainas.
30-09-2010 Daina
Traviata bija arī mana miļākā opera - gan mūzikas, gan iestudējuma ziņā... Nolēmu aiziet arī uz jauno atjaunoto iestudējumu - nu, mūzikas jau, protams, iedeāla, taču... tā režija!!!!!!!!!! Ja cilvēkam pašam ir kaut kādas problēmas, tad tās nu noteikti nevajag izlikt izrādē.... Pilnīgs ārprāts!!!! Ieteiktu - radīt vēlvienu izrādes iestudējumu, bet šo... kā pilnīgi neizdevušos - izņemt no repertuāra... Cilvēkiem patīk klasiskas vērtības, nevis kaut kāds mistisks savārstījums!!!!
11-11-2010 Elīna
Man jau šķiet, ka bija tipiski klasiska "Traviata", pat netipiska Žagaram... ar dažām izņēmum-niansēm. "Karmena" Žagara režijā ļoti patika. "Traviata" tik ļoti neaizkustināja, taču S.Vaices tēlojums un dziedājums šajā izrādē gan bija daudz spēcīgāks un iedvesmojošāks nekā Noras Suruzjanas Karmena.
02-02-2011 anda
Njā, striptīza aina ne tikai ''no citas operas'', bet pat absolūti neiederīga. Viss cits - feini. Labi dziedājumi, vizuāla tīksme par uz skatuves redzamo.
Sveiciens Sonorai vārda dienā - burvīga uzstāšanās bija, īpaši vokālā puse, kaut arī tēlojums simpātisks.
06-04-2011 Imants
Fantastisks iestudējums! Raimonda Bramaņa, Dinaras Alijevas un Avaza Abdulajeva izpildījums un tēlojums bija satriecošs!!! Malači! Cepuri nost ! Orķestris, kā vienmēr - super! Skatuves noformējums arī ļoti interesants!
Tkai divi mīnusi: 1) dūmi daudzos izraisīja klepu, 2) viena no trim striptīzdejotājām ar silikonu un tetovējumiem uz pleciem, gan neiederējas... bet salīdzinājumā ar brīnišķīgo uzvedumu, tas bija sīkums.
Milzīgs PALDIES !!!
06-04-2011 Vizbulīte Miķelsone
Izrāde ļoti aizkustināja, patika viesmākslinieki, bet tā kā vietas bija 2.balkona 3.rindā no 16.-20.vietai nevarējām izlasīt nevienu uzrakstu, jo tablo aizsedza milzīgā lustra un prožektori... Vai nav iespējams tablo nolaist nedaudz zemāk, jo visi skatītāji, kam vietas ir pa vidu bija vīlušies, jo tomēr satura izlasīšana programmā nedod to baudu, ko izlasot titrus uz tablo... Vairāku desmitu skatītāju vārdā lūgums padomāt par to!
07-01-2012 Gundars
Jāpiekrīt iepriekš teiktajam - iestudējuma režija ir satriecoši vāja, pat diletantiska. Pirmais cēliens - garlaicības iemiesojums, mūzika un librets pieprasa jūtas, emocijas, kaislību, bet uz skatuves pliekana atdziedāšana. Nākamajos divos cēlienos mākslinieki mazliet atdzīvojas. Radās iespaids, ka režisoram nav bijis skaidrs, ko īsti viņš grib pavēstīt. Provinciāli mēģinājumi modernizēt klasisku darbu (jau pieminētās striptīznieces uz 'mēles'). Kopumā ņemot, iestudējums nav nedz klasisks, nedz moders, tas ir vājš. Ja kāds no Žagara faniem man grib iestāstīt, ka šāda opera ir 'pasaules līmenī', tad varu teikt, ka viduvējā Holivudas melodrāmā ir vairāk emociju, kā šādā Operas direktora iestudējumā.
Un tās striptīza un seksa imitācijas ainas jau laikam ir neizbēgamas vīrietim režisoram, kuram mūžs ieiet otrajā pusē...
Ja ne Sonoras Vaices un Andra Ludviga dziedājums, tad teiktu, ka izrāde bija vāja. Paldies solistiem par viņu dziedājumu!
Vēl biju nesaprašanā par laiku, kurā notiek izrāde, un par mākslinikeu tērpiem. Neesmu speciāliste, bet šādus tērpus nesaistu ar 20.gs 50.gadiem.