2012./2013. gada sezonā – tikai divas"Pīķa dāmas" izrādes ar pasaules līmeņa zvaigznēm! Metropolitan operas vīrišķīgo tenoru Aleksandru Antoņenko un leģendāro Jeļenu Obrazcovu, kuras neticamā balss un skatuves starojums viņu ierindojis līdzās tādām maģiskām skatuves personībām kā Marija Kallasa un Anna Manjani.

Kas izšķir cilvēka likteni - mīlestība, kas atbrīvo no apsēstības, vai spēles magnētiskais azarts, kas salauž gribasspēku? Ievērojamā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina stāsts „Pīķa dāma" (1836) uzreiz pēc publicēšanas guva milzīgus panākumus: publiku intriģēja fantastiskais saturs un precīzi tvertais laika gars. Hermaņa, Lizas un vecās grāfienes trīsstūris Pētera Čaikovska pēdējā operā aizrauj ar darbības straujumu un ģeniālu mūziku.

Latvijas Nacionālajā Operā „Pīķa dāmas" pirmizrāde notika 2005. gada 18. martā, iestudējuma radošā komanda: režisors Andrejs Žagars, scenogrāfs Aleksandrs Orlovs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis. Viņu veidotais iestudējums - reizē trausls un fascinējošs - ir sajūsminājis operkritiķus un teātra apmeklētājus dažādās valstīs. LNO „Pīķa dāma" ar panākumiem izrādīta viesizrādēs Luksemburgā 2009. gada janvārī un festivāla „Pārsteidzošā Latvija" ietvaros Bordo teātrī 2005. gadā.

Mūzikas kritiķe Šērlija Āptorpa laikrakstā „The Financial Times" rakstīja: „„Pīķa dāma" ir triumfs. Šoreiz Žagara režija ir pārliecinoša un aizraujoša, viņa koncepcija groda un pamatīga, viņa skatuves mākslinieku komanda spēcīga un jauno solistu izpildījums saviļņojošs."

I CĒLIENS

1.aina

Vasaras dārzs Pēterburgā. Saules pielietajās alejās pastaigājas līksmi un dzīvespriecīgi pilsētnieki, aukļu un guvernanšu uzraudzībā rotaļājas bērni. Surins un Čekaļinskis apspriež sava drauga Hermaņa dīvaino uzvedību: augas naktis viņš pavadot spēļu namā, kur vērojot spēlmaņus, bet pats nekad neizmēģinot laimi. Drīzumā ierodas arī pats Hermanis grāfa Tomska pavadībā. Viņam Hermanis izkrata sirdi: viņš ir kaislīgi iemīlējies kādā svešiniecē, kuras vārdu nezina. Kompānijai piebiedrojas kņazs Jeļeckis, kurš paziņo par savām gaidāmajām kāzām. Vecās Grāfienes pavadībā tuvojas Liza, un Hermanis ar šausmām uzzina, ka viņa iecerētā ir Jeļecka līgava.
Abas sievietes māc smagas priekšnojautas - viņas nobiedē Hermaņa kaislē degošais skatiens. Tikmēr Tomskis izklaidē draugus ar augstāko aprindu anekdoti par Grāfieni - reiz jaunībā, dzīvodama Parīzē, viņa kārtīs nospēlējusi visus savus īpašumus. Par viena rendez-vous cenu uzzinājusi trīs laimīgo kāršu noslēpumu, jaunā skaistule atguvusi zaudēto. Tomēr ar kārtīm esot saistīts lāsts. Grāfiene izpaudusi tās vīram, pēc tam kādam jaunam mīļākajam, un jau tai pašā naktī viņai parādījies rēgs un piedraudējis, ka trešais, kurš ieradīsies uzzināt trīs kāršu noslēpumu, mēģinās to izspiest ar varu un laupīs Grāfienei dzīvību. Hermanis seko stāstam ar īpašu uzmanību. Surins un Čekaļinskis jokojot iesaka viņam izdibināt trīs kāršu noslēpumu. Pēkšņi sākas negaiss, dārzs ātri kļūst tukšs. Hermanis paliek viens un kaisles uzliesmojumā apzvēr iekarot Lizas mīlestību vai iet bojā.

2.aina

Vakara krēslā Lizas istabā sapulcējušās viņas draudzenes. Poļina dzied Lizas iemīļoto romanci, cenšoties iepriecināt acīmredzami noskumušo draudzeni. Ir vēls, un meitenēm jādodas projām. Liza, palikusi viena, izpauž savu noslēpumu - kaut arī viņa mīl savu saderināto, viņas dvēsele pēkšņi nonākusi savādā svešinieka - Hermaņa - varā. Pēkšņi Hermanis parādās balkona durvīs. Viņš atzīstas meitenei mīlestībā, arī viņa neslēpj, ka Hermanis nav viņai vienaldzīgs. Sarunu pārtrauc satrauktās Grāfienes klauvējieni pie durvīm. Hermanis paslēpjas.

II CĒLIENS

1.aina

Bagāta augstmaņa namā notiek masku balle. Jeļeckis, sastapis šeit Lizu, ir satraukts par meitenes vēso izturēšanos un apliecina viņai savas jūtas. Maskās tērptie Čekaļinskis un Surins apsmej Hermani, zobodamies par viņa aizraušanos ar trīs kāršu noslēpumu. Hermanis ir satraukts - paziņu runas vēl vairāk iekveldina viņa fantāzijas. Pēkšņi viņš savā priekšā ierauga Grāfieni, kura viņā raisa baigas domas. Taču tad ierodas Liza un slepus iedod Hermanim atslēgu, ar kuru var iekļūt Grāfienes guļamistabā un tālāk pie viņas. Hermanis to uztver kā likteņa mājienu - šonakt viņš uzzinās trīs kāršu noslēpumu, iegūs bagātību un laimīgu nākotni kopā ar Lizu.

2.aina

Hermanis iekļūst Grāfienes guļamistabā. Ar trīsām viņš uzlūko Grāfienes jaunības portretu un sajūt kādu slepenu spēku, kas viņu pie tās saista. Ierodas Grāfiene savu kompanjoņu pavadībā. Vecā sieviete atceras savu jaunību; gremdējoties atmiņās, viņa iesnaužas krēslā. Kompanjones viņu atstāj, un pēkšņi viņas priekšā parādās Hermanis, lūdzot atklāt trīs kāršu noslēpumu. Taču Grāfiene no pārbīļa ir zaudējusi kā valodu, tā kustības spēju. Hermanis niknumā izrauj pistoli, un večiņa no šausmām mirst. Šajā brīdī ienāk Liza. Hermanis spēj tikai paust savu izmisumu par neuzzināto trīs kāršu noslēpumu. Liza sašutumā viņu padzen.

III CĒLIENS

1.aina

Hermanis kazarmās lasa Lizas vēstuli, kurā meitene raksta, ka ir viņam piedevusi, un aicina viņu uz tikšanos. Hermaņa atmiņā ataust Grāfienes bēru skati, ausīs skan bēru liturģijas dziedājums. Pēkšņi parādās Grāfienes rēgs un paziņo, ka Hermanim jāapprec Liza, un tad viņš laimēs, liekot uz trīs kārtīm - trijnieku, septītnieku un dūzi. "Trijnieks... Septītnieks... Dūzis...", kā buramvārdus atkārto Hermanis.

2.aina

Liza gaida Hermani un domā par pēdējo dienu notikumiem. Viņu moka šaubas un neziņa. Kad pulkstenis jau sit pusnakti, un Liza jau zaudējusi cerības sagaidīt mīļoto, Hermanis ierodas. Viņš ir priecīgi satraukts - runā par savu mīlu, par zelta kalniem... Viņš aicina meiteni sev līdzi uz spēļu namu, un kad viņa nav pierunājama, aizsteidzas viens. Liza, sapratusi, ka viņas laime zudusi, nogalinās.

3.aina

Spēlmaņi izklaidējas spēļu namā. Tomskis dzied nerātnu dziesmiņu. Kad jautrība un azarts sit augstāko vilni, ierodas Hermanis. Divas reizes pēc kārtas, spēlējot uz lielām summām, viņš laimē. Kad Hermanis trešo reizi spēlē va banque, pret viņu piesakās spēlēt kņazs Jeļeckis, un laimīgā dūža vietā viņa rokās neizprotamā kārtā izrādās pīķa dāma. Hermanim šķiet, ka saskata dāmas attēlā mirušās grāfienes vaibstus. Neprātā viņš sevi nāvīgi ievaino. Uz mirkli atguvis samaņu, viņš lūdz piedošanu kņazam Jeļeckim, viņa apziņā ataust Lizas tēls. Ar vārdiem "Daiļā! Dieviete! Mans eņģelis!" Hermanis mirst.