Neprātīgas mīlas, varaskāres un politisku spēļu virpuļa centrā – Ukrainas kazaku harismātiskais vadonis Ivans Mazepa, bagātais Kočubejs un viņa skaistā meita Marija, kura pamet ģimeni, lai dotos pie Mazepas.
„Mazepas” librets veidots pēc Aleksandra Puškina vēsturiskās poēmas „Poltava” motīviem, taču šis iestudējums atbalso arī politiskās aktualitātes un kaislības mūsdienu Ukrainā. Ozrens Prohičs ir viens no vadošajiem Horvātijas režisoriem, kas veidojis spilgtus un novatoriskus uzvedumus Eiropas opernamos un teātros.
Izrādē piedalās LNO koris un orķestris, kā arī Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki un mīmisti.
Iestudējums tapis sadarbībā ar Horvātijas Nacionālo teātri Zagrebā.
Iestudējumu neiesakām apmeklēt bērniem līdz 16 gadu vecumam.
I CĒLIENS
1. aina
Bagātā Kočubeja dārzā
Kočubeja meita Marija ir iemīlējusies kazaku hetmanī Mazepā - sava tēva draugā un bijušajā karotājā. Šī iemesla pēc viņa atraida bērnības draugu Andreju. Mazepa lūdz Kočubejam meitas roku, bet to viņam liedz vecuma dēļ. Mariju plosa nesaskaņas starp vecākiem un Mazepu, bet, kad mīļotais liek izvēlēties, viņa ir pacilāta un dodas prom kopā ar Mazepu.
2. aina
Kočubeju un Marijas māti Ļubovu saniknojusi meitas aiziešana, un viņi alkst atriebes. Kočubejs nolemj atklāt caram Mazepas nolūku pāriet zviedru karaļa pusē, lai atbrīvotu Ukrainu no Pētera Lielā valdīšanas. Andrejs vēlas pats paziņot par to caram.
II CĒLIENS
1. aina
Mazepas pilī
Kočubejs ir ieslodzīts pils cietumā. Cars, neticēdams viņa stāstam, ir nodevis Kočubeju Mazepas rokās. Kočubejs tiks sodīts ar nāvi. Mazepas rokaspusis Orļiks pavēl Kočubejam atklāt, kur paslēpti dārgumi. Kad Kočubejs atsakās, Orļiks viņu atkal spīdzina.
2. aina
Nakts ir rāma, bet Mazepa tajā nerod mieru. Viņš prāto, ko darīs Marija, kad uzzinās -viņas tēvs ir ieslodzīts un drīz mirs. Mazepa atklāj Marijai savu sapni atbrīvot Ukrainu un kļūt par tās karali. Marija ir sajūsmā. Kad Mazepa jautā, kurš viņai dārgāks - vīrs vai tēvs, Marija atbild, ka Mazepas dēļ atdotu visu. Tikai vēlāk Ļubova pastāsta Marijai par tēva ieslodzījumu. Jau dzirdams maršs, ar ko sākas nāvessoda izpilde, un sievietes vēlas palīdzēt Kočubejam.
3. aina
Marija un Ļuvoba ieradušās par vēlu. Kočubejs un viņa draugs Iskra jau sodīti ar nāvi.
Orķestra starpspēle - Poltavas kauja
III CĒLIENS
Kočubeja sagrautās mājas dārzā Andrejs atceras kādreizējo laimi. Ierodas Mazepa un Orļiks, kas slēpjas no ienaidnieku armijas. Orļiks nāvējoši ievaino Andreju. Ierodas Marija, kas pavisam zaudējusi prātu. Mazepa atstāj viņu un bēg kopā ar Orļiku. Marija paliek ar mirstošo Andreju un dzied viņam šūpuļdziesmu.
Pirmizrādes ieraksts LR3Klasika arhīvā pieejams ŠEIT
|
|
|
Mazepa
Režisoram – BRAVO! Tik sarežģīts materiāls un tik parasts un loģisks risinājums – bravo, Ozrens Prohičs!
Koris skanēja burvīgi, tāda sajūta, ka viņi diennaktus ilgi dziedāja tikai šo mūziku.
Solisti paradīja sevi ne tikai ka lieliski dziedātāji, bet arī ka aktieri. Rihards Mačanovskis (Orļik), Krišjānis Norvelis (Kočubejs) – esat tik ļoti lieli malači! Aleksejs Kosarevs (Andrejs) artistiski precīzi un spilgti atspoguļoja sava varoņa dveseles mokas.
Julianna Bavarska - iepriekšējie iestudējumi un lomas (Abigaila „Nabuko”un Turandota „Turandotā”) nedeva pilnībā atvērties viņai ka lieliskai aktrisei, jo ir diezgan statiskas pēc režisuras un kostīmiem, bet šajā operā Marijas lomā jau no pirma cēliena varēja redzēt izcilu spēli un Aktrisi, personīgi es sākusi viņai ticēt jau tad, kad viņa «mazgājas» vannā un ta bija 1. aina. Trīs stundu laikā no jaunas iemilējusies meitenes viņa pārveršās par spilgtu un seksīgu kārdinātāju un pēc tam par zaudējusi prātu, bet joprojām skaistu un juteklisku sievieti. In visu laiku varēja jūst ka uz skatuves atrodas nevis dziedātāja Bavarska, bet tiešam Marija, tik dziļi viņa iegrima savā lomā, dzīvoja tajā. Un dziedāšanai tajā pat laikā nebija ne vainas, varēja dzirdēt katru skaņu un saprast katru vārdu. Balss skanēja brīvi, spilgti, sulīgi, ļoti emocianāli. 3. celienā šupuļdziesmas laikā es raudāju.
Mazepa (Ivans Ponomarenko) – īsts Mazepa. Tāds kādam viņam bija jābūt – stiprs, lakonisks, varēja just, ka jau gados vecs cilvēks, ka to arī prasīja sižets. Balss – burvīga, stipra un krāsaina.
Paldies LNO orķestrim, korim, diriģentam, grima un kostīmu māksliniekiem par lielisko darbu.
Jā, orķestris un koris - super! Skatuve, nuuu... nepatika.
Nu, lai arī ļoti cienu mūsu vietējos māksliniekus, Rūrāne nebija spilgta Marija, kā būtu gribējies. tik vien košuma, cik tie kažoki. "Augšas" izklausījās samocītas, vismaz klausoties tās bija mocības man. Un ne man vienai.
Visskaistākā un aizkustinošākā aina bija, kad pirms nāvessoda izpildīšanas notiesātie "pēdējo dziesmu" dziedāja.
Un vai reiz būs iespēja izrādes laikā ziņot par skatītājiem, kas traucē baudīt izrādi? Divas leišu vecenes aiz muguras neciešami skaļā balsī gandrīz nepārtraukti sarunājās, pat nepieklusinot balsi un nereaģējot nedz uz nosodošiem skatieniem, ne aizrādījumiem.