Verters ir bezcerīgi iemīlējies skaistajā Šarlotē, kas atbild uz viņa jūtām, bet, turot mirstošajai mātei doto solījumu, apprec citu vīrieti un noved Verteru līdz pašnāvībai. Kad 1774.gadā pirmoreiz tika publicētas Johana Volfganga fon Gētes Jaunā Vertera ciešanas, izteikti romantiskais stāsts par jauno dzejnieku izraisīja sensāciju un kļuva par vienu no sava laika vislasītākajām grāmatām. Populārais stāsts pat radīja jaunu apģērbu modi: jauni vīrieši visā Eiropā sāka ģērbties kā Verters. Tomēr šī apsēstība ar Gētes varoni uzņēma šaušalīgu kursu, kad vairāki jaunekļi beidza dzīvi pašnāvībā tieši tāpat, kā to izdarīja Verters.

Kad franču komponists Žils Masnē, būdams jau brieduma gados, pirmoreiz izlasīja Gētes romānu Jaunā Vertera ciešanas, tas viņu ietekmēja ne mazāk kā mīlas pārņemtos jaunekļus simts gadus senā pagātnē. Taču atšķirībā no „Vertera drudža" upuriem viņš stāsta atmodināto iekšējo uguni ievirzīja nevis postošā, bet radošā gultnē un pārvērta skaņu virknējumos, kam bija lemts tapt par vienu no franču romantiskās operas pērlēm. Lai gan opera tika pabeigta jau 1887.gadā, pirmizrādi tā piedzīvoja tikai 1892.gadā, turklāt nevis Parīzē, kur Masnē dzīvoja, bet Vīnē, un nevis franču, bet vācu valodā. Franču versijas pirmizrāde sekoja tā paša gada nogalē Ženēvā, bet Parīzes Komiskajā operā tā tika iestudēta 1893.gada janvārī. Rīgā Verters pirmoreiz tika iestudēts 1899.gadā.

"Verters ir sadursme starp stingri noteiktu, šķietami rāmu dzīvi un negaidītām, pēkšņām jūtām, kas ir tik spēcīgas, ka apdraud dzīvību. Divi cilvēki - Šarlote un Verters - nonāk šādu ārkārtīgi spēcīgu jūtu varā, bet viņi izvēlas atšķirīgus veidus, kā reaģēt uz radušos situāciju," saka režisors Andrejs Žagars.

Pēc trīs mēnešiem Šarlote un Alberts ir apprecējušies. Alberts cenšas mierināt melanholisko, drūmo Verteru. Arī Sofija mēģina viņu iepriecināt, bet tad ienāk Šarlote, un Verters atgādina viņu pirmo tikšanos. Šarlote satraukumā liek Verteram doties prom no pilsētas un neatgriezties līdz Ziemassvētkiem. Verters domā par pašnāvību, un, kad Sofija viņu iztraucē, metas prom. Šarlote mierina asarās mirkstošo meiteni, kas nesaprot Vertera nežēlīgās izturēšanās iemeslu. Alberts saprot, ka Verters mīl viņa sievu.

III CĒLIENS

Ziemassvētku vakarā, būdama mājās viena, Šarlote pārlasa Vertera rakstītās vēstules. Kamēr viņa lūdz Dievu dāvāt tai spēku, viņš negaidīti parādās. Šarlote cenšas saglabāt mieru un lūdz Verteru palasīt priekšā viņa Osiana atdzejojumu. Verters izvēlas rindas, kur dzejnieks paredz pats savu nāvi, un, kad Šarlote lūdz viņu apklust, viņš saprot, ka arī viņa to mīl. Tomēr viņa izvairās no Vertera skavām un saka ardievas, un Verters dodas prom, pieņēmis lēmumu mirt. Ienāk Alberts un ir pārsteigts, kad atrod Šarloti izmisumā. Kad pienāk zīmīte no Vertera, kurā viņš lūdz Albertu aizdot viņam ieroci, Alberts pēc Šarlotes reakcijas saprot, ka viņa mīl Verteru. Viņš liek Šarlotei pašrocīgi iedot pistoli kalpotājam, bet, kad Alberts ir aizgājis, viņa aizsteidzas, lūdzoties, kaut laikus paspētu nokļūt pie Vertera.

IV CĒLIENS

Šarlote atrod nāvīgi ievainoto Verteru. Viņa atzīstas mīlestībā, un viņš lūdz piedošanu. Verters mirst, bet ārā dzirdamas bērnu balsis dziedam Ziemassvētku dziesmas.

Pirmizrādes ieraksts LR3 Klasika arhīvā pieejams ŠEIT